Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-1, chapter-2

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
नारदस्य तु तद्वाक्यं श्रुत्वा वाक्यविशारदः ।
पूजयामास धर्मात्मा सहशिष्यो महामुनिः ॥१॥
1. nāradasya tu tadvākyaṃ śrutvā vākyaviśāradaḥ ,
pūjayāmāsa dharmātmā sahaśiṣyo mahāmuniḥ.
1. nāradasya tu tat vākyam śrutvā vākyaviśāradaḥ
pūjayāmāsa dharmātmā sahaśiṣyaḥ mahāmuniḥ
1. tu nāradasya tat vākyam śrutvā vākyaviśāradaḥ
dharmātmā sahaśiṣyaḥ mahāmuniḥ pūjayāmāsa
1. However, having heard those words of Narada (Nārada), the great sage (mahāmuni), righteous in spirit (dharmātman), and expert in speech, worshipped him along with his disciples.
यथावत् पूजितस्तेन देवर्षिर्नारदस्तदा ।
आपृष्ट्वैवाभ्यनुज्ञातः स जगाम विहायसं ॥२॥
2. yathāvat pūjitastena devarṣirnāradastadā ,
āpṛṣṭvaivābhyanujñātaḥ sa jagāma vihāyasaṃ.
2. yathāvat pūjitaḥ tena devarṣiḥ nāradaḥ tadā
āpṛṣṭvā eva abhyanujñātaḥ saḥ jagāma vihāyasam
2. nāradaḥ devarṣiḥ tena yathāvat pūjitaḥ āpṛṣṭvā
eva abhyanujñātaḥ saḥ tadā vihāyasam jagāma
2. The divine sage Narada, having been duly honored by him and questioned, was then permitted to depart and went to the sky.
स मुहूर्तं गते तस्मिन्देवलोकं मुनिस्तदा ।
जगाम तमसातीरं जाह्नव्यास्त्वविदूरतः ॥३॥
3. sa muhūrtaṃ gate tasmindevalokaṃ munistadā ,
jagāma tamasātīraṃ jāhnavyāstvavidūrataḥ.
3. saḥ muhūrtam gate tasmin devalokam muniḥ tadā
jagāma tamasātīram jāhnavyāḥ tu avidūrataḥ
3. tasmin devalokam muhūrtam gate muniḥ saḥ tu
tadā jāhnavyāḥ avidūrataḥ tamasātīram jagāma
3. A moment after he (Narada) had departed to the divine realm, the sage (Valmiki) then went to the bank of the Tamasa, which was not far from the Ganga.
स तु तीरं समासाद्य तमसाया महामुनिः ।
शिष्यमाह स्थितं पार्श्वे दृष्ट्वा तीर्थमकर्दमम् ॥४॥
4. sa tu tīraṃ samāsādya tamasāyā mahāmuniḥ ,
śiṣyamāha sthitaṃ pārśve dṛṣṭvā tīrthamakardamam.
4. saḥ tu tīram samāsādya tamasāyāḥ mahāmuniḥ śiṣyam
āha sthitam pārśve dṛṣṭvā tīrtham akardamam
4. saḥ tu mahāmuniḥ tamasāyāḥ tīram samāsādya pārśve
sthitam śiṣyam akardamam tīrtham dṛṣṭvā āha
4. Having reached the bank of the Tamasa, that great sage, seeing a clear (mud-free) bathing spot, spoke to his disciple who was standing beside him.
अकर्दममिदं तीर्थं भरद्वाज निशामय ।
रमणीयं प्रसन्नाम्बु सन्मनुष्यमनो यथा ॥५॥
5. akardamamidaṃ tīrthaṃ bharadvāja niśāmaya ,
ramaṇīyaṃ prasannāmbu sanmanuṣyamano yathā.
5. akardamam idam tīrtham bharadvāja niśāmaya
ramaṇīyam prasannāmbu sanmanuṣyamanaḥ yathā
5. bharadvāja,
idam akardamam prasannāmbu ramaṇīyam tīrtham sanmanuṣyamanaḥ yathā niśāmaya
5. O Bharadvaja, observe this delightful bathing spot, free of mud and with clear water, just like the mind of a virtuous person.
न्यस्यतां कलशस्तात दीयतां वल्कलं मम ।
इदमेवावगाहिष्ये तमसातीर्थमुत्तमम् ॥६॥
6. nyasyatāṃ kalaśastāta dīyatāṃ valkalaṃ mama ,
idamevāvagāhiṣye tamasātīrthamuttamam.
6. nyasyatām kalaśaḥ tāta dīyatām valkalam mama
idam eva avagāhiṣye tamasātīrtham uttamam
6. tāta kalaśaḥ nyasyatām mama valkalam dīyatām .
idam uttamam tamasātīrtham eva avagāhiṣye
6. Father, let the water pot be set down, and give me my bark garment. I will now immerse myself in this excellent ford (tīrtha) of the Tamasā river.
एवमुक्तो भरद्वाजो वाल्मीकेन महात्मना ।
प्रायच्छत मुनेस्तस्य वल्कलं नियतो गुरोः ॥७॥
7. evamukto bharadvājo vālmīkena mahātmanā ,
prāyacchata munestasya valkalaṃ niyato guroḥ.
7. evam uktaḥ bharadvājaḥ vālmīkena mahātmanā
prāyacchat muneḥ tasya valkalam niyataḥ guroḥ
7. mahātmanā vālmīkena evam uktaḥ niyataḥ
bharadvājaḥ tasya guroḥ muneḥ valkalam prāyacchat
7. Thus addressed by the great-souled Valmiki, Bharadvāja, who was disciplined, gave that sage, his teacher (guru), the bark garment.
स शिष्यहस्तादादाय वल्कलं नियतेन्द्रियः ।
विचचार ह पश्यंस्तत् सर्वतो विपुलं वनम् ॥८॥
8. sa śiṣyahastādādāya valkalaṃ niyatendriyaḥ ,
vicacāra ha paśyaṃstat sarvato vipulaṃ vanam.
8. sa śiṣyahastāt ādāya valkalam niyatendriyaḥ
vicacāra ha paśyan tat sarvataḥ vipulam vanam
8. sa niyateñdriyaḥ śiṣyahastāt valkalam ādāya
ha vicacāra tat vipulam vanam sarvataḥ paśyan
8. He (Valmiki), with his senses controlled, having taken the bark garment from his disciple's hand, indeed roamed about, surveying that vast forest (vana) everywhere.
तस्याभ्याशे तु मिथुनं चरन्तमनपायिनम् ।
ददर्श भगवांस्तत्र क्रौञ्चयोश्चारुनिस्वनम् ॥९॥
9. tasyābhyāśe tu mithunaṃ carantamanapāyinam ,
dadarśa bhagavāṃstatra krauñcayoścārunisvanam.
9. tasya abhyāśe tu mithunam carantam anapāyinam
dadarśa bhagavān tatra krauñcayoḥ cārunisvanam
9. bhagavān tatra tasya abhyāśe tu carantam anapāyinam
cārunisvanam krauñcayoḥ mithunam dadarśa
9. Near that (forest), the venerable one saw there a pair of Krauñca birds, moving about, inseparable, and producing charming sounds.
तस्मात्तु मिथुनादेकं पुमांसं पापनिश्चयः ।
जघान वैरनिलयो निषादस्तस्य पश्यतः ॥१०॥
10. tasmāttu mithunādekaṃ pumāṃsaṃ pāpaniścayaḥ ,
jaghāna vairanilayo niṣādastasya paśyataḥ.
10. tasmāt tu mithunāt ekam pumāṃsaṃ pāpaniścayaḥ
jaghāna vairanilayaḥ niṣādaḥ tasya paśyataḥ
10. tu pāpaniścayaḥ vairanilayaḥ niṣādaḥ tasmāt
mithunāt ekam pumāṃsaṃ tasya paśyataḥ jaghāna
10. But from that pair, the hunter, whose mind was resolved on evil and who was an abode of hostility, killed one male while the sage was watching.
तं शोणितपरीताङ्गं वेष्टमानं महीतले ।
भार्या तु निहतं दृष्ट्वा रुराव करुणां गिरम् ॥११॥
11. taṃ śoṇitaparītāṅgaṃ veṣṭamānaṃ mahītale ,
bhāryā tu nihataṃ dṛṣṭvā rurāva karuṇāṃ giram.
11. tam śoṇitaparītāṅgam veṣṭamānam mahītale
bhāryā tu nihatam dṛṣṭvā rurāva karuṇām giram
11. tu bhāryā tam śoṇitaparītāṅgam mahītale
veṣṭamānam nihatam dṛṣṭvā karuṇām giram rurāva
11. But his wife, seeing him with his blood-covered body, writhing on the ground, uttered a pitiful cry.
तथा तु तं द्विजं दृष्ट्वा निषादेन निपातितम् ।
ऋषेर्धर्मात्मनस्तस्य कारुण्यं समपद्यत ॥१२॥
12. tathā tu taṃ dvijaṃ dṛṣṭvā niṣādena nipātitam ,
ṛṣerdharmātmanastasya kāruṇyaṃ samapadyata.
12. tathā tu tam dvijam dṛṣṭvā niṣādena nipātitam
ṛṣeḥ dharmātmanaḥ tasya kāruṇyam samapadyata
12. tu tathā ṛṣeḥ dharmātmanaḥ tasya niṣādena
nipātitam tam dvijam dṛṣṭvā kāruṇyam samapadyata
12. But in this way, seeing that bird (dvija) struck down by the hunter, compassion (kāruṇya) arose in that sage (ṛṣi) whose inner self (ātman) was devoted to natural law (dharma).
ततः करुणवेदित्वादधर्मो ऽयमिति द्विजः ।
निशाम्य रुदतीं क्रौञ्चीमिदं वचनमब्रवीत् ॥१३॥
13. tataḥ karuṇaveditvādadharmo'yamiti dvijaḥ ,
niśāmya rudatīṃ krauñcīmidaṃ vacanamabravīt.
13. tataḥ karuṇaveditvāt adharmaḥ ayam iti dvijaḥ
niśāmya rudatīm krauñcīm idam vacanam abravīt
13. tataḥ karuṇaveditvāt ayam adharmaḥ iti dvijaḥ
rudatīm krauñcīm niśāmya idam vacanam abravīt
13. Then, due to his profound feeling of compassion (karuṇā), and thinking "this is unrighteousness (adharma)", the sage (dvija), after observing the crying female Krauñca, spoke these words.
मा निषाद प्रतिष्ठां त्वमगमः शाश्वतीः समाः ।
यत् क्रौञ्चमिथुनादेकमवधीः काममोहितम् ॥१४॥
14. mā niṣāda pratiṣṭhāṃ tvamagamaḥ śāśvatīḥ samāḥ ,
yat krauñcamithunādekamavadhīḥ kāmamohitam.
14. mā niṣāda pratiṣṭhām tvam agamaḥ śāśvatīḥ samāḥ
yat krauñcamithunāt ekam avadhīḥ kāmamohitam
14. niṣāda tvam śāśvatīḥ samāḥ pratiṣṭhām mā agamaḥ
yat kāmamohitam krauñcamithunāt ekam avadhīḥ
14. O hunter, you shall not find lasting renown for endless years, because you killed one of the Krauñca birds that was overcome by passion.
तस्यैवं ब्रुवतश्चिन्ता बभूव हृदि वीक्षतः ।
शोकार्तेनास्य शकुनेः किमिदं व्याहृतं मया ॥१५॥
15. tasyaivaṃ bruvataścintā babhūva hṛdi vīkṣataḥ ,
śokārtenāsya śakuneḥ kimidaṃ vyāhṛtaṃ mayā.
15. tasya evam bruvataḥ cintā babhūva hṛdi vīkṣataḥ
śokārtena asya śakuneḥ kim idam vyāhṛtam mayā
15. tasya evam bruvataḥ vīkṣataḥ hṛdi cintā babhūva
asya śakuneḥ śokārtena mayā idam kim vyāhṛtam
15. As he spoke thus and observed, a thought arose in his heart: 'What is this that I, overwhelmed by sorrow for this bird, have uttered?'
चिन्तयन् स महाप्राज्ञश्चकार मतिमान्मतिम् ।
शिष्यं चैवाब्रवीद्वाक्यमिदं स मुनिपुंगवः ॥१६॥
16. cintayan sa mahāprājñaścakāra matimānmatim ,
śiṣyaṃ caivābravīdvākyamidaṃ sa munipuṃgavaḥ.
16. cintayan sa mahāprājñaḥ cakāra matimān matim
śiṣyam ca eva abravīt vākyam idam sa munipuṅgavaḥ
16. sa mahāprājñaḥ matimān cintayan matim cakāra ca
sa munipuṅgavaḥ eva idam vākyam śiṣyam abravīt
16. As he reflected, that greatly wise and intelligent one made a decision. And that foremost among sages then spoke these words to his disciple.
पादबद्धो ऽक्षरसमस्तन्त्रीलयसमन्वितः ।
शोकार्तस्य प्रवृत्तो मे श्लोको भवतु नान्यथा ॥१७॥
17. pādabaddho'kṣarasamastantrīlayasamanvitaḥ ,
śokārtasya pravṛtto me śloko bhavatu nānyathā.
17. pādabaddhaḥ akṣarasamaḥ tantrīlayasamanvitaḥ
śokārtasya pravṛttaḥ me ślokaḥ bhavatu na anyathā
17. pādabaddhaḥ akṣarasamaḥ tantrīlayasamanvitaḥ
śokārtasya pravṛttaḥ me ślokaḥ na anyathā bhavatu
17. This utterance, composed in metrical feet, with an equal number of syllables, and endowed with musical rhythm, has arisen from one afflicted by sorrow. Therefore, let this be my verse, and nothing else.
शिष्यस्तु तस्य ब्रुवतो मुनेर्वाक्यमनुत्तमम् ।
प्रतिजग्राह संहृष्टस्तस्य तुष्टो ऽभवद्गुरुः ॥१८॥
18. śiṣyastu tasya bruvato munervākyamanuttamam ,
pratijagrāha saṃhṛṣṭastasya tuṣṭo'bhavadguruḥ.
18. śiṣyaḥ tu tasya bruvataḥ muneḥ vākyam anuttamam |
pratijagrāha saṃhṛṣṭaḥ tasya tuṣṭaḥ abhavat guruḥ
18. śiṣyaḥ tu saṃhṛṣṭaḥ tasya bruvataḥ muneḥ anuttamam
vākyam pratijagrāha tasya guruḥ tuṣṭaḥ abhavat
18. The disciple, greatly delighted, accepted that excellent teaching from the speaking sage. In turn, his guru became satisfied with him.
सो ऽभिषेकं ततः कृत्वा तीर्थे तस्मिन्यथाविधि ।
तमेव चिन्तयन्नर्थमुपावर्तत वै मुनिः ॥१९॥
19. so'bhiṣekaṃ tataḥ kṛtvā tīrthe tasminyathāvidhi ,
tameva cintayannarthamupāvartata vai muniḥ.
19. saḥ abhiṣekam tataḥ kṛtvā tīrthe tasmin yathāvidhi
tam eva cintayan artham upāvartata vai muniḥ
19. muniḥ tataḥ tīrthe tasmin yathāvidhi abhiṣekam
kṛtvā tam eva artham cintayan vai upāvartata
19. Having then performed a ritual bath (abhiṣeka) in that sacred bathing place (tīrtha) in accordance with the prescribed rituals, the sage returned, contemplating that very purpose.
भरद्वाजस्ततः शिष्यो विनीतः श्रुतवान् गुरोः ।
कलशं पूर्णमादाय पृष्ठतो ऽनुजगाम ह ॥२०॥
20. bharadvājastataḥ śiṣyo vinītaḥ śrutavān guroḥ ,
kalaśaṃ pūrṇamādāya pṛṣṭhato'nujagāma ha.
20. bharadvājaḥ tataḥ śiṣyaḥ vinītaḥ śrutavān guroḥ
| kalaśam pūrṇam ādāya pṛṣṭhataḥ anujagāma ha
20. tataḥ vinītaḥ guroḥ śrutavān śiṣyaḥ bharadvājaḥ
pūrṇam kalaśam ādāya pṛṣṭhataḥ ha anujagāma
20. Then the disciple Bharadvāja, humble and having received instructions from his guru, took a full pitcher and indeed followed him from behind.
स प्रविश्याश्रमपदं शिष्येण सह धर्मवित् ।
उपविष्टः कथाश्चान्याश्चकार ध्यानमास्थितः ॥२१॥
21. sa praviśyāśramapadaṃ śiṣyeṇa saha dharmavit ,
upaviṣṭaḥ kathāścānyāścakāra dhyānamāsthitaḥ.
21. saḥ praviśya āśramapadam śiṣyeṇa saha dharmavit |
upaviṣṭaḥ kathāḥ ca anyāḥ cakāra dhyānam āsthitaḥ
21. dharmavit saḥ śiṣyeṇa saha āśramapadam praviśya
upaviṣṭaḥ āsthitaḥ dhyānam ca anyāḥ kathāḥ cakāra
21. That knower of natural law (dharma), having entered the hermitage along with his disciple, sat down and, having settled into meditation (dhyāna), engaged in other discussions.
आजगाम ततो ब्रह्मा लोककर्ता स्वयं प्रभुः ।
चतुर्मुखो महातेजा द्रष्टुं तं मुनिपुंगवम् ॥२२॥
22. ājagāma tato brahmā lokakartā svayaṃ prabhuḥ ,
caturmukho mahātejā draṣṭuṃ taṃ munipuṃgavam.
22. ājagāma tataḥ brahmā lokakartā svayam prabhuḥ
caturmukhaḥ mahātejāḥ draṣṭum tam munipuṅgavam
22. tataḥ svayam prabhuḥ lokakartā caturmukhaḥ
mahātejāḥ brahmā tam munipuṅgavam draṣṭum ājagāma
22. Then, the divine Lord Brahmā, the creator of the worlds, who is self-existent, four-faced, and exceedingly radiant, arrived to see that foremost sage.
वाल्मीकिरथ तं दृष्ट्वा सहसोत्थाय वाग् यतः ।
प्राञ्जलिः प्रयतो भूत्वा तस्थौ परमविस्मितः ॥२३॥
23. vālmīkiratha taṃ dṛṣṭvā sahasotthāya vāg yataḥ ,
prāñjaliḥ prayato bhūtvā tasthau paramavismitaḥ.
23. vālmīkiḥ atha tam dṛṣṭvā sahasā utthāya vāk yataḥ
prāñjaliḥ prayataḥ bhūtvā tasthau paramavismitaḥ
23. atha tam dṛṣṭvā sahasā utthāya vāk yataḥ prāñjaliḥ
prayataḥ paramavismitaḥ bhūtvā vālmīkiḥ tasthau
23. Then, Vālmīki, upon seeing him, immediately rose, his speech restrained. Standing with folded hands and composed, he became exceedingly astonished.
पूजयामास तं देवं पाद्यार्घ्यासनवन्दनैः ।
प्रणम्य विधिवच्चैनं पृष्ट्वानामयमव्ययम् ॥२४॥
24. pūjayāmāsa taṃ devaṃ pādyārghyāsanavandanaiḥ ,
praṇamya vidhivaccainaṃ pṛṣṭvānāmayamavyayam.
24. pūjayāmāsa tam devam pādyārghyāsanavandanaiḥ
praṇamya vidhivat ca enam pṛṣṭvā anāmayam avyayam
24. pādyārghyāsanavandanaiḥ tam devam pūjayāmāsa ca
enam vidhivat praṇamya avyayam anāmayam pṛṣṭvā
24. He worshipped that divine being with offerings of water for the feet, reverential oblations, a seat, and salutations. And having respectfully bowed to him properly, he then inquired about his immutable well-being.
अथोपविश्य भगवानासने परमार्चिते ।
वाल्मीकये महर्षये संदिदेशासनं ततः ॥२५॥
25. athopaviśya bhagavānāsane paramārcite ,
vālmīkaye maharṣaye saṃdideśāsanaṃ tataḥ.
25. atha upaviśya bhagavān āsane paramārcite
vālmīkaye maharṣaye saṃdideśa āsanam tataḥ
25. atha bhagavān paramārcite āsane upaviśya
tataḥ vālmīkaye maharṣaye āsanam saṃdideśa
25. Then, the divine Lord (bhagavān), after sitting upon the highly honored seat, thereupon instructed the great sage (maharṣi) Vālmīki to take a seat.
उपविष्टे तदा तस्मिन् साक्षाल् लोकपितामहे ।
तद्गतेनैव मनसा वाल्मीकिर्ध्यानमास्थितः ॥२६॥
26. upaviṣṭe tadā tasmin sākṣāl lokapitāmahe ,
tadgatenaiva manasā vālmīkirdhyānamāsthitaḥ.
26. upaviṣṭe tadā tasmin sākṣāt lokapitāmahe
tat-gatena eva manasā vālmīkiḥ dhyānam āsthitaḥ
26. tada tasmin lokapitāmahe sākṣāt upaviṣṭe,
vālmīkiḥ tat-gatena eva manasā dhyānam āsthitaḥ
26. At that time, when the grandfather of the worlds (Brahmā) was personally seated there, Vālmīki, with his mind completely absorbed in that, entered into a state of meditation (dhyāna).
पापात्मना कृतं कष्टं वैरग्रहणबुद्धिना ।
यस्तादृशं चारुरवं क्रौञ्चं हन्यादकारणात् ॥२७॥
27. pāpātmanā kṛtaṃ kaṣṭaṃ vairagrahaṇabuddhinā ,
yastādṛśaṃ cāruravaṃ krauñcaṃ hanyādakāraṇāt.
27. pāpātmanā kṛtam kaṣṭam vairagrahaṇabuddhinā
yaḥ tādṛśam cāruravam krauñcam hanyāt akāraṇāt
27. pāpātmanā vairagrahaṇabuddhinā,
yaḥ tādṛśam cāruravam krauñcam akāraṇāt hanyāt,
kaṣṭam kṛtam
27. What suffering has been caused by that sinful soul (ātman), whose intention was to take revenge, who would kill such a beautifully sounding krauñca bird without any reason!
शोचन्नेव मुहुः क्रौञ्चीमुपश्लोकमिमं पुनः ।
जगावन्तर्गतमना भूत्वा शोकपरायणः ॥२८॥
28. śocanneva muhuḥ krauñcīmupaślokamimaṃ punaḥ ,
jagāvantargatamanā bhūtvā śokaparāyaṇaḥ.
28. śocan eva muhuḥ krauñcīm upaślokam imam punaḥ
jagau antargatamanāḥ bhūtvā śokaparāyaṇaḥ
28. śocan eva muhuḥ krauñcīm,
antargatamanāḥ śokaparāyaṇaḥ bhūtvā,
punaḥ imam upaślokam jagau
28. Lamenting repeatedly for the female krauñca bird, and having become deeply absorbed in thought and overwhelmed by grief, he again recited this verse.
तमुवाच ततो ब्रह्मा प्रहसन्मुनिपुंगवम् ।
श्लोक एव त्वया बद्धो नात्र कार्या विचारणा ॥२९॥
29. tamuvāca tato brahmā prahasanmunipuṃgavam ,
śloka eva tvayā baddho nātra kāryā vicāraṇā.
29. tam uvāca tataḥ brahmā prahasan munipuṅgavam
ślokaḥ eva tvayā baddhaḥ na atra kāryā vicāraṇā
29. tataḥ brahmā prahasan tam munipuṅgavam uvāca: "tvayā ślokaḥ eva baddhaḥ.
atra vicāraṇā na kāryā"
29. Then Brahmā, smiling, said to that foremost among sages (Vālmīki): "Indeed, a verse has been composed by you. No further deliberation is needed in this matter."
मच्छन्दादेव ते ब्रह्मन्प्रवृत्तेयं सरस्वती ।
रामस्य चरितं सर्वं कुरु त्वमृषिसत्तम ॥३०॥
30. macchandādeva te brahmanpravṛtteyaṃ sarasvatī ,
rāmasya caritaṃ sarvaṃ kuru tvamṛṣisattama.
30. mat-chandāt eva te brahman pravṛttā iyam sarasvatī
rāmasya caritam sarvam kuru tvam ṛṣi-sattama
30. brahman mat-chandāt eva te iyam sarasvatī pravṛttā
ṛṣi-sattama tvam rāmasya sarvam caritam kuru
30. O Brahmā, by my will alone, this divine speech (Sarasvatī) has been granted to you. O best among sages, you should narrate the entire story of Rāma.
धर्मात्मनो गुणवतो लोके रामस्य धीमतः ।
वृत्तं कथय धीरस्य यथा ते नारदाच्छ्रुतम् ॥३१॥
31. dharmātmano guṇavato loke rāmasya dhīmataḥ ,
vṛttaṃ kathaya dhīrasya yathā te nāradācchrutam.
31. dharma-ātmanaḥ guṇavataḥ loke rāmasya dhīmataḥ
vṛttam kathaya dhīrasya yathā te nāradāt śrutam
31. loke dharma-ātmanaḥ guṇavataḥ dhīmataḥ dhīrasya
rāmasya vṛttam yathā te nāradāt śrutam kathaya
31. Narrate the life story of Rāma - the one with a soul imbued with natural law (dharma), the virtuous, the intelligent, the steadfast hero in the world - exactly as you heard it from Nārada.
रहस्यं च प्रकाशं च यद्वृत्तं तस्य धीमतः ।
रामस्य सह सौमित्रे राक्षसानां च सर्वशः ॥३२॥
32. rahasyaṃ ca prakāśaṃ ca yadvṛttaṃ tasya dhīmataḥ ,
rāmasya saha saumitre rākṣasānāṃ ca sarvaśaḥ.
32. rahasyam ca prakāśam ca yat vṛttam tasya dhīmataḥ
rāmasya saha saumitreḥ rākṣasānām ca sarvaśaḥ
32. ca rahasyam ca prakāśam yat tasya dhīmataḥ
rāmasya saumitreḥ ca rākṣasānām sarvaśaḥ vṛttam
32. And whatever happened, both secret and public, concerning that intelligent Rāma, along with Saumitra, and also everything related to the Rākṣasas (demons).
वैदेह्याश्चैव यद्वृत्तं प्रकाशं यदि वा रहः ।
तच्चाप्यविदितं सर्वं विदितं ते भविष्यति ॥३३॥
33. vaidehyāścaiva yadvṛttaṃ prakāśaṃ yadi vā rahaḥ ,
taccāpyaviditaṃ sarvaṃ viditaṃ te bhaviṣyati.
33. vaidehyāḥ ca eva yat vṛttam prakāśam yadi vā rahaḥ
tat ca api aviditam sarvam viditam te bhaviṣyati
33. ca eva vaidehyāḥ yat vṛttam prakāśam yadi vā rahaḥ
ca api tat sarvam aviditam te viditam bhaviṣyati
33. And whatever transpired concerning Vaidehī (Sītā), whether publicly or privately - all of that, even if currently unknown, will become known to you.
न ते वागनृता काव्ये का चिदत्र भविष्यति ।
कुरु रामकथां पुण्यां श्लोकबद्धां मनोरमाम् ॥३४॥
34. na te vāganṛtā kāvye kā cidatra bhaviṣyati ,
kuru rāmakathāṃ puṇyāṃ ślokabaddhāṃ manoramām.
34. na te vāk anṛtā kāvye kā cit atra bhaviṣyati
kuru rāmakathām puṇyām ślokabaddhām manoramām
34. atra kāvye te vāk kā cit anṛtā na bhaviṣyati
puṇyām ślokabaddhām manoramām rāmakathām kuru
34. Here, no word of yours will ever be untrue in your poetry. Therefore, compose the sacred, enchanting story of Rama, structured in verses.
यावत् स्थास्यन्ति गिरयः सरितश्च महीतले ।
तावद् रामायणकथा लोकेषु प्रचरिष्यति ॥३५॥
35. yāvat sthāsyanti girayaḥ saritaśca mahītale ,
tāvad rāmāyaṇakathā lokeṣu pracariṣyati.
35. yāvat sthāsyanti girayaḥ saritaḥ ca mahītale
tāvat rāmāyaṇakathā lokeṣu pracariṣyati
35. yāvat girayaḥ ca saritaḥ mahītale sthāsyanti
tāvat rāmāyaṇakathā lokeṣu pracariṣyati
35. As long as mountains and rivers endure on the surface of the earth, so long will the story of the Rāmāyaṇa (Rāmāyaṇakathā) be widespread among people.
यावद् रामस्य च कथा त्वत्कृता प्रचरिष्यति ।
तावदूर्ध्वमधश्च त्वं मल्लोकेषु निवत्स्यसि ॥३६॥
36. yāvad rāmasya ca kathā tvatkṛtā pracariṣyati ,
tāvadūrdhvamadhaśca tvaṃ mallokeṣu nivatsyasi.
36. yāvat rāmasya ca kathā tvatkṛtā pracariṣyati
tāvat ūrdhvam adhaḥ ca tvam mallokeṣu nivatsyasi
36. yāvat rāmasya tvatkṛtā ca kathā pracariṣyati
tāvat tvam ūrdhvam ca adhaḥ mallokeṣu nivatsyasi
36. And as long as the story of Rama, composed by you, continues to be propagated, so long will you dwell in my realms (lokas), both above and below.
इत्युक्त्वा भगवान्ब्रह्मा तत्रैवान्तरधीयत ।
ततः सशिष्यो वाल्मीकिर्मुनिर्विस्मयमाययौ ॥३७॥
37. ityuktvā bhagavānbrahmā tatraivāntaradhīyata ,
tataḥ saśiṣyo vālmīkirmunirvismayamāyayau.
37. iti uktvā bhagavān brahmā tatra eva antaradhīyata
tataḥ saśiṣyaḥ vālmīkiḥ muniḥ vismayam āyayau
37. iti uktvā bhagavān brahmā tatra eva antaradhīyata
tataḥ saśiṣyaḥ muniḥ vālmīkiḥ vismayam āyayau
37. Having spoken thus, the divine Lord Brahmā (Brahmā) disappeared right there. Thereafter, Sage Vālmīki (Vālmīki), along with his disciples, was filled with astonishment.
तस्य शिष्यास्ततः सर्वे जगुः श्लोकमिमं पुनः ।
मुहुर्मुहुः प्रीयमाणाः प्राहुश्च भृशविस्मिताः ॥३८॥
38. tasya śiṣyāstataḥ sarve jaguḥ ślokamimaṃ punaḥ ,
muhurmuhuḥ prīyamāṇāḥ prāhuśca bhṛśavismitāḥ.
38. tasya śiṣyāḥ tataḥ sarve jaguḥ ślokam imam punaḥ
muhurmuhuḥ prīyamāṇāḥ prāhuḥ ca bhṛśavismitāḥ
38. tataḥ sarve tasya śiṣyāḥ muhurmuhuḥ prīyamāṇāḥ
bhṛśavismitāḥ ca imam ślokam punaḥ jaguḥ prāhuḥ
38. Then, all his disciples, greatly astonished and repeatedly delighted, sang this verse again and again, and spoke.
समाक्षरैश्चतुर्भिर्यः पादैर्गीतो महर्षिणा ।
सो ऽनुव्याहरणाद्भूयः शोकः श्लोकत्वमागतः ॥३९॥
39. samākṣaraiścaturbhiryaḥ pādairgīto maharṣiṇā ,
so'nuvyāharaṇādbhūyaḥ śokaḥ ślokatvamāgataḥ.
39. samākṣaraiḥ caturbhiḥ yaḥ pādaiḥ gītaḥ maharṣiṇā
saḥ anuvyāharaṇāt bhūyaḥ śokaḥ ślokatvam āgataḥ
39. yaḥ maharṣiṇā samākṣaraiḥ caturbhiḥ pādaiḥ gītaḥ,
saḥ śokaḥ anuvyāharaṇāt bhūyaḥ ślokatvam āgataḥ
39. That sorrow (śoka), which was sung by the great sage (Valmiki) in four feet (pādas) of equal syllables, attained the state of a verse (śloka) through repeated utterance.
तस्य बुद्धिरियं जाता वाल्मीकेर्भावितात्मनः ।
कृत्स्नं रामायणं काव्यमीदृशैः करवाण्यहम् ॥४०॥
40. tasya buddhiriyaṃ jātā vālmīkerbhāvitātmanaḥ ,
kṛtsnaṃ rāmāyaṇaṃ kāvyamīdṛśaiḥ karavāṇyaham.
40. tasya buddhiḥ iyam jātā vālmīkeḥ bhāvitātmanaḥ
kṛtsnam rāmāyaṇam kāvyam īdṛśaiḥ karavāṇi aham
40. bhāvitātmanaḥ vālmīkeḥ tasya iyam buddhiḥ jātā
(yat) aham īdṛśaiḥ kṛtsnam rāmāyaṇam kāvyam karavāṇi
40. This thought arose in Valmiki, whose spirit (ātman) was pure: "I shall compose the entire epic Rāmāyaṇa with such verses."
उदारवृत्तार्थपदैर्मनोरमैस्तदास्य रामस्य चकार कीर्तिमान् ।
समाक्षरैः श्लोकशतैर्यशस्विनो यशस्करं काव्यमुदारधीर्मुनिः ॥४१॥
41. udāravṛttārthapadairmanoramaistadāsya rāmasya cakāra kīrtimān ,
samākṣaraiḥ ślokaśatairyaśasvino yaśaskaraṃ kāvyamudāradhīrmuniḥ.
41. udāravṛttārthapadaiḥ manoramaiḥ
tadā asya rāmasya cakāra kīrtimān
samākṣaraiḥ ślokaśataiḥ yaśasvinaḥ
yaśaskaram kāvyam udāradhīḥ muniḥ
41. tadā kīrtimān udāradhīḥ muniḥ asya
yaśasvinaḥ rāmasya udāravṛttārthapadaiḥ
manoramaiḥ samākṣaraiḥ
ślokaśataiḥ yaśaskaram kāvyam cakāra
41. Then, the noble-minded sage (muni), renowned for his glory, composed a fame-bestowing epic poem about this glorious Rāma, with hundreds of charming verses (ślokas) of equal syllables, featuring noble themes, meanings, and words.