Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-2, chapter-33

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
महामात्रवचः श्रुत्वा रामो दशरथं तदा ।
अन्वभाषत वाक्यं तु विनयज्ञो विनीतवत् ॥१॥
1. mahāmātravacaḥ śrutvā rāmo daśarathaṃ tadā ,
anvabhāṣata vākyaṃ tu vinayajño vinītavat.
1. mahāmātravacaḥ śrutvā rāmaḥ daśaratham tadā
| anvabhāṣata vākyam tu vinayajñaḥ vinītavat
1. tadā mahāmātravacaḥ śrutvā vinayajñaḥ rāmaḥ
daśaratham vinītavat vākyam tu anvabhāṣata
1. Having heard the words of the chief minister, Rāma, who understood propriety, then spoke with deference to Dasharatha.
त्यक्तभोगस्य मे राजन् वने वन्येन जीवतः ।
किं कार्यमनुयात्रेण त्यक्तसङ्गस्य सर्वतः ॥२॥
2. tyaktabhogasya me rājan vane vanyena jīvataḥ ,
kiṃ kāryamanuyātreṇa tyaktasaṅgasya sarvataḥ.
2. tyaktabhogasya me rājan vane vanyena jīvataḥ |
kim kāryam anuyātreṇa tyaktasaṅgasya sarvataḥ
2. rājan tyaktabhogasya vane vanyena jīvataḥ
sarvataḥ tyaktasaṅgasya me anuyātreṇa kim kāryam
2. O King, what need is there for a retinue for me, who has renounced all worldly enjoyments, who lives on forest provisions in the forest, and who is completely free from attachments?
यो हि दत्त्वा द्विपश्रेष्ठं कक्ष्यायां कुरुते मनः ।
रज्जुस्नेहेन किं तस्य त्यजतः कुञ्जरोत्तमम् ॥३॥
3. yo hi dattvā dvipaśreṣṭhaṃ kakṣyāyāṃ kurute manaḥ ,
rajjusnehena kiṃ tasya tyajataḥ kuñjarottamam.
3. yaḥ hi dattvā dvipaśreṣṭham kakṣyāyām kurute manaḥ
| rajjusnehena kim tasya tyajataḥ kuñjarottamam
3. hi yaḥ dvipaśreṣṭham dattvā manaḥ kakṣyāyām kurute,
tasya kuñjarottamam tyajataḥ rajjusnehena kim
3. Indeed, what purpose is there for affection for a rope for someone who, having given away the finest elephant, still fixes his mind on its tether, having abandoned the best of elephants?
तथा मम सतां श्रेष्ठ किं ध्वजिन्या जगत्पते ।
सर्वाण्येवानुजानामि चीराण्येवानयन्तु मे ॥४॥
4. tathā mama satāṃ śreṣṭha kiṃ dhvajinyā jagatpate ,
sarvāṇyevānujānāmi cīrāṇyevānayantu me.
4. tathā mama satām śreṣṭha kim dhvajinyā jagatpate
| sarvāṇi eva anujānāmi cīrāṇi eva ānayantu me
4. Then, O best among the virtuous, O lord of the world, what use is an army to me? I fully agree to all (conditions); let them bring only bark garments for me.
खनित्रपिटके चोभे ममानयत गच्छतः ।
चतुर्दश वने वासं वर्षाणि वसतो मम ॥५॥
5. khanitrapiṭake cobhe mamānayata gacchataḥ ,
caturdaśa vane vāsaṃ varṣāṇi vasato mama.
5. khanitrapaṭake ca ubhe mama ānayata gacchataḥ
| caturdaśa vane vāsam varṣāṇi vasataḥ mama
5. As I depart, bring me both digging tools and baskets. I will be residing in the forest for fourteen years.
अथ चीराणि कैकेयी स्वयमाहृत्य राघवम् ।
उवाच परिधत्स्वेति जनौघे निरपत्रपा ॥६॥
6. atha cīrāṇi kaikeyī svayamāhṛtya rāghavam ,
uvāca paridhatsveti janaughe nirapatrapā.
6. atha cīrāṇi kaikeyī svayam āhṛtya rāghavam
| uvāca paridhatsva iti janaughe nirapatrapā
6. Then Kaikeyi herself, having brought the bark garments, shamelessly said to Rāghava (Rāma) amidst the crowd of people, "Put (them) on!"
स चीरे पुरुषव्याघ्रः कैकेय्याः प्रतिगृह्य ते ।
सूक्ष्मवस्त्रमवक्षिप्य मुनिवस्त्राण्यवस्त ह ॥७॥
7. sa cīre puruṣavyāghraḥ kaikeyyāḥ pratigṛhya te ,
sūkṣmavastramavakṣipya munivastrāṇyavasta ha.
7. sa cīre puruṣavyāghraḥ kaikeyīyāḥ pratigṛhya te
| sūkṣmavastram avakṣipya munivastrāṇi avasta ha
7. He, the tiger among men, having received those two bark garments from Kaikeyi, and having cast off his fine garment, indeed put on the ascetic's garments.
लक्ष्मणश्चापि तत्रैव विहाय वसने शुभे ।
तापसाच्छादने चैव जग्राह पितुरग्रतः ॥८॥
8. lakṣmaṇaścāpi tatraiva vihāya vasane śubhe ,
tāpasācchādane caiva jagrāha pituragrataḥ.
8. lakṣmaṇaḥ ca api tatra eva vihāya vasane śubhe
tāpasācchādane ca eva jagrāha pituḥ agrataḥ
8. lakṣmaṇaḥ api ca tatra eva śubhe vasane vihāya
tāpasācchādane ca eva pituḥ agrataḥ jagrāha
8. Lakshmana also, right there, setting aside his two fine garments, took up ascetic coverings in his father's presence.
अथात्मपरिधानार्थं सीता कौशेयवासिनी ।
समीक्ष्य चीरं संत्रस्ता पृषती वागुरामिव ॥९॥
9. athātmaparidhānārthaṃ sītā kauśeyavāsinī ,
samīkṣya cīraṃ saṃtrastā pṛṣatī vāgurāmiva.
9. atha ātmaparidhānārtham sītā kauśeyavāsinī
samīkṣya cīram saṃtrastā pṛṣatī vāgurām iva
9. atha kauśeyavāsinī sītā ātmaparidhānārtham
cīram samīkṣya saṃtrastā vāgurām iva pṛṣatī
9. Then, for her own attire, Sita, who was dressed in silk, became terrified upon seeing the bark garment, just like a spotted deer seeing a snare.
सा व्यपत्रपमाणेव प्रतिगृह्य च दुर्मनाः ।
गन्धर्वराजप्रतिमं भर्तारमिदमब्रवीत् ।
कथं नु चीरं बध्नन्ति मुनयो वनवासिनः ॥१०॥
10. sā vyapatrapamāṇeva pratigṛhya ca durmanāḥ ,
gandharvarājapratimaṃ bhartāramidamabravīt ,
kathaṃ nu cīraṃ badhnanti munayo vanavāsinaḥ.
10. sā vyapatrapamāṇā iva pratigṛhya
ca durmanāḥ gandharvarājapratimam
bhartāram idam abravīt katham nu
cīram badhnanti munayaḥ vanavāsinaḥ
10. sā vyapatrapamāṇā iva ca durmanāḥ
pratigṛhya gandharvarājapratimam
bhartāram idam abravīt katham nu
cīram badhnanti munayaḥ vanavāsinaḥ
10. She, as if feeling ashamed and disheartened, took it and said this to her husband, who resembled the king of the Gandharvas: "How indeed do ascetics living in the forest tie bark garments?"
कृत्वा कण्ठे च सा चीरमेकमादाय पाणिना ।
तस्थौ ह्यकुषला तत्र व्रीडिता जनकात्मज ॥११॥
11. kṛtvā kaṇṭhe ca sā cīramekamādāya pāṇinā ,
tasthau hyakuṣalā tatra vrīḍitā janakātmaja.
11. kṛtvā kaṇṭhe ca sā cīram ekam ādāya pāṇinā
tasthau hi akuśalā tatra vrīḍitā janakātmajā
11. sā janakātmajā ca cīram kante kṛtvā pāṇinā
ekam ādāya tatra akuśalā vrīḍitā hi tasthau
11. And she, Janaka's daughter, after placing one bark garment around her neck and taking another in her hand, stood there, unskilled and bashful.
तस्यास्तत् क्षिप्रमागम्य रामो धर्मभृतां वरः ।
चीरं बबन्ध सीतायाः कौशेयस्योपरि स्वयम् ॥१२॥
12. tasyāstat kṣipramāgamya rāmo dharmabhṛtāṃ varaḥ ,
cīraṃ babandha sītāyāḥ kauśeyasyopari svayam.
12. tasyāḥ tat kṣipram āgamya rāmaḥ dharmabhṛtām varaḥ
cīram babandha sītāyāḥ kauśeyasya upari svayam
12. dharmabhṛtām varaḥ rāmaḥ tasyāḥ tat kṣipram āgamya
sītāyāḥ kauśeyasya upari svayam cīram babandha
12. The preeminent upholder of natural law (dharma), Rama, quickly approached her and personally tied the rough garment over Sita's silk attire.
तस्यां चीरं वसानायां नाथवत्यामनाथवत् ।
प्रचुक्रोश जनः सर्वो धिक् त्वां दशरथं त्विति ॥१३॥
13. tasyāṃ cīraṃ vasānāyāṃ nāthavatyāmanāthavat ,
pracukrośa janaḥ sarvo dhik tvāṃ daśarathaṃ tviti.
13. tasyām cīram vasānāyām nāthavatyām anāthavat
pracukrośa janaḥ sarvaḥ dhik tvām daśaratham tu iti
13. cīram vasānāyām nāthavatyām anāthavat tasyām sarvaḥ
janaḥ "dhik tvām daśaratham" tu iti pracukrośa
13. As she, though having a protector, wore the bark garment like one utterly helpless, all the people cried out, "Shame on you, Dasharatha!"
स निःश्वस्योष्णमैक्ष्वाकस्तां भार्यामिदमब्रवीत् ।
कैकेयि कुशचीरेण न सीता गन्तुमर्हति ॥१४॥
14. sa niḥśvasyoṣṇamaikṣvākastāṃ bhāryāmidamabravīt ,
kaikeyi kuśacīreṇa na sītā gantumarhati.
14. saḥ niḥśvasya uṣṇam aikṣvākaḥ tām bhāryām idam
abravīt kaikeyi kuśacīreṇa na sītā gantum arhati
14. saḥ aikṣvākaḥ uṣṇam niḥśvasya tām bhāryām idam
abravīt "kaikeyi kuśacīreṇa na sītā gantum arhati"
14. Having sighed deeply, that scion of Ikshvaku (Rama) said this to that wife (Kaikeyi): "O Kaikeyi, Sita is not fit to go wearing a garment of bark."
ननु पर्याप्तमेतत्ते पापे रामविवासनम् ।
किमेभिः कृपणैर्भूयः पातकैरपि ते कृतैः ॥१५॥
15. nanu paryāptametatte pāpe rāmavivāsanam ,
kimebhiḥ kṛpaṇairbhūyaḥ pātakairapi te kṛtaiḥ.
15. nanu paryāptam etat te pāpe rāmavivāsanam kim
ebhiḥ kṛpaṇaiḥ bhūyaḥ pātakaiḥ api te kṛtaiḥ
15. pāpe nanu etat rāmavivāsanam te paryāptam te
kṛtaiḥ ebhiḥ kṛpaṇaiḥ bhūyaḥ pātakaiḥ api kim
15. “O sinful one, isn't this exile of Rama enough for you? What is the purpose of these additional wretched sins, also committed by you?”
एवं ब्रुवन्तं पितरं रामः संप्रस्थितो वनम् ।
अवाक्शिरसमासीनमिदं वचनमब्रवीत् ॥१६॥
16. evaṃ bruvantaṃ pitaraṃ rāmaḥ saṃprasthito vanam ,
avākśirasamāsīnamidaṃ vacanamabravīt.
16. evam bruvantam pitaram rāmaḥ samprasthitaḥ
vanam avākśirasam āsīnam idam vacanam abravīt
16. rāmaḥ vanam samprasthitaḥ,
evam bruvantam avākśirasam āsīnam pitaram idam vacanam abravīt
16. To his father, who was speaking thus and sitting with his head bowed down, Rama, who had already set out for the forest, spoke these words.
इयं धार्मिक कौसल्या मम माता यशस्विनी ।
वृद्धा चाक्षुद्रशीला च न च त्वां देवगर्हिते ॥१७॥
17. iyaṃ dhārmika kausalyā mama mātā yaśasvinī ,
vṛddhā cākṣudraśīlā ca na ca tvāṃ devagarhite.
17. iyam dhārmika kausalyā mama mātā yaśasvinī
vṛddhā ca akṣudraśīlā ca na ca tvām devagarhite
17. dhārmika,
iyam mama yaśasvinī vṛddhā ca akṣudraśīlā ca mātā kausalyā devagarhite tvām na ca
17. This glorious mother of mine, Kaushalya, O righteous one, is aged and of noble character; she will not blame you, O you who are censured by the gods.
मया विहीनां वरद प्रपन्नां शोकसागरम् ।
अदृष्टपूर्वव्यसनां भूयः संमन्तुमर्हसि ॥१८॥
18. mayā vihīnāṃ varada prapannāṃ śokasāgaram ,
adṛṣṭapūrvavyasanāṃ bhūyaḥ saṃmantumarhasi.
18. mayā vihīnām varada prapannām śokasāgaram
adṛṣṭapūrvavyasanām bhūyaḥ sammantum arhasi
18. varada,
mayā vihīnām,
śokasāgaram prapannām,
adṛṣṭapūrvavyasanām bhūyaḥ sammantum arhasi
18. O giver of boons, you should cherish her again, who is deprived of me, fallen into an ocean of sorrow, and who has not experienced such distress before.
इमां महेन्द्रोपमजातगर्भिणीं तथा विधातुं जनमीं ममार्हसि ।
यथा वनस्थे मयि शोककर्शिता न जीवितं न्यस्य यमक्षयं व्रजेत् ॥१९॥
19. imāṃ mahendropamajātagarbhiṇīṃ tathā vidhātuṃ janamīṃ mamārhasi ,
yathā vanasthe mayi śokakarśitā na jīvitaṃ nyasya yamakṣayaṃ vrajet.
19. imām mahendropamajātagarbhiṇīm
tathā vidhātum janmīm mama arhasi
yathā vanasthe mayi śokakarśitā na
jīvitam nyasya yamakṣayam vrajet
19. (tvam) mama arhasi tathā vidhātum imām
mahendropamajātagarbhiṇīm janmīm
yathā mayi vanasthe (sati) śokakarśitā
na jīvitam nyasya yamakṣayam vrajet
19. You ought to ensure that this mother, who is pregnant with one comparable to the great Indra (Mahendra), does not, while I am residing in the forest, become emaciated by grief, abandon her life, and proceed to the abode of Yama (death).