Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-2, chapter-6

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
गते पुरोहिते रामः स्नातो नियतमानसः ।
सह पत्न्या विशालाक्ष्या नारायणमुपागमत् ॥१॥
1. gate purohite rāmaḥ snāto niyatamānasaḥ ,
saha patnyā viśālākṣyā nārāyaṇamupāgamat.
1. gate purohite rāmaḥ snātaḥ niyatamānasaḥ
saha patnyā viśālākṣyā nārāyaṇam upāgamat
1. purohite gate rāmaḥ snātaḥ niyatamānasaḥ
viśālākṣyā patnyā saha nārāyaṇam upāgamat
1. After the priest had departed, Rama, having bathed and with a controlled mind, approached Narayana (nārāyaṇa) together with his wide-eyed wife.
प्रगृह्य शिरसा पात्रीं हविषो विधिवत्तदा ।
महते दैवतायाज्यं जुहाव ज्वलिते ऽनले ॥२॥
2. pragṛhya śirasā pātrīṃ haviṣo vidhivattadā ,
mahate daivatāyājyaṃ juhāva jvalite'nale.
2. pragṛhya śirasā pātrīm haviṣaḥ vidhivat tadā
mahate devatāya ājyam juhāva jvalite anale
2. tadā śirasā haviṣaḥ pātrīm pragṛhya vidhivat
jvalite anale mahate devatāya ājyam juhāva
2. Then, reverently holding the oblation vessel on his head and following the prescribed rites, he offered ghee into the blazing fire for the great deity.
शेषं च हविषस्तस्य प्राश्याशास्यात्मनः प्रियम् ।
ध्यायन्नारायणं देवं स्वास्तीर्णे कुशसंस्तरे ॥३॥
3. śeṣaṃ ca haviṣastasya prāśyāśāsyātmanaḥ priyam ,
dhyāyannārāyaṇaṃ devaṃ svāstīrṇe kuśasaṃstare.
3. śeṣam ca haviṣaḥ tasya prāśya āśāsya ātmanaḥ priyam
dhyāyan nārāyaṇam devam svāstīrṇe kuśasaṃstare
3. ca tasya haviṣaḥ śeṣam prāśya ātmanaḥ priyam āśāsya
svāstīrṇe kuśasaṃstare nārāyaṇam devam dhyāyan
3. And having partaken of the remainder of that oblation, and having desired what was dear to his self (ātman), he sat meditating on the god Narayana (nārāyaṇa) upon his well-spread kusha-grass mat.
वाग्यतः सह वैदेह्या भूत्वा नियतमानसः ।
श्रीमत्यायतने विष्णोः शिश्ये नरवरात्मजः ॥४॥
4. vāgyataḥ saha vaidehyā bhūtvā niyatamānasaḥ ,
śrīmatyāyatane viṣṇoḥ śiśye naravarātmajaḥ.
4. vāgyataḥ saha vaidehyā bhūtvā niyatamānasaḥ
śrīmati āyatane viṣṇoḥ śiśye naravarātmajaḥ
4. naravarātmajaḥ vāgyataḥ niyatamānasaḥ bhūtvā
vaidehyā saha viṣṇoḥ śrīmati āyatane śiśye
4. Having become silent and with a controlled mind, the son of the best among men (Rama) lay down with Vaidehi in the auspicious temple of Vishnu.
एकयामावशिष्टायां रात्र्यां प्रतिविबुध्य सः ।
अलंकारविधिं कृत्स्नं कारयामास वेश्मनः ॥५॥
5. ekayāmāvaśiṣṭāyāṃ rātryāṃ prativibudhya saḥ ,
alaṃkāravidhiṃ kṛtsnaṃ kārayāmāsa veśmanaḥ.
5. ekayāmāvaśiṣṭāyām rātryām prativibudhya saḥ
alaṃkāravidhiṃ kṛtsnam kārayāmāsa veśmanaḥ
5. saḥ ekayāmāvaśiṣṭāyām rātryām prativibudhya
veśmanaḥ kṛtsnam alaṃkāravidhiṃ kārayāmāsa
5. When only one watch (yāma) of the night remained, he (Rama) awoke and had the entire decoration of the palace carried out.
तत्र शृण्वन् सुखा वाचः सूतमागधबन्दिनाम् ।
पूर्वां संध्यामुपासीनो जजाप यतमानसः ॥६॥
6. tatra śṛṇvan sukhā vācaḥ sūtamāgadhabandinām ,
pūrvāṃ saṃdhyāmupāsīno jajāpa yatamānasaḥ.
6. tatra śṛṇvan sukhāḥ vācaḥ sūtamāgadhabandinām
pūrvām saṃdhyām upāsīnaḥ jajāpa yatamānasaḥ
6. tatra saḥ sūtamāgadhabandinām sukhāḥ vācaḥ śṛṇvan
yatamānasaḥ pūrvām saṃdhyām upāsīnaḥ jajāpa
6. There, listening to the pleasant words of the bards, eulogists, and panegyrists, he worshipped the morning twilight (saṃdhyā) with a controlled mind and chanted mantras.
तुष्टाव प्रणतश्चैव शिरसा मधुसूदनम् ।
विमलक्षौमसंवीतो वाचयामास च द्विजान् ॥७॥
7. tuṣṭāva praṇataścaiva śirasā madhusūdanam ,
vimalakṣaumasaṃvīto vācayāmāsa ca dvijān.
7. tuṣṭāva praṇataḥ ca eva śirasā madhusūdanam
vimalakṣaumasaṃvītaḥ vācayāmāsa ca dvijān
7. praṇataḥ ca eva śirasā madhusūdanam tuṣṭāva
vimalakṣaumasaṃvītaḥ ca dvijān vācayāmāsa
7. And having bowed his head, he praised Madhusūdana (Vishnu). Clad in pure silk garments, he also caused the Brahmins to recite auspicious verses.
तेषां पुण्याहघोषो ऽथ गम्भीरमधुरस्तदा ।
अयोध्यां पूरयामास तूर्यघोषानुनादितः ॥८॥
8. teṣāṃ puṇyāhaghoṣo'tha gambhīramadhurastadā ,
ayodhyāṃ pūrayāmāsa tūryaghoṣānunāditaḥ.
8. teṣām puṇyāhaghoṣaḥ atha gambhīramadhuraḥ
tadā ayodhyām pūrayāmāsa tūryaghoṣānunāditaḥ
8. atha teṣām puṇyāhaghoṣaḥ gambhīramadhuraḥ
tadā tūryaghoṣānunāditaḥ ayodhyām pūrayāmāsa
8. Then, their deep and sweet proclamation of the auspicious day, resonating with the sound of trumpets and other musical instruments, filled Ayodhya.
कृतोपवासं तु तदा वैदेह्या सह राघवम् ।
अयोध्या निलयः श्रुत्वा सर्वः प्रमुदितो जनः ॥९॥
9. kṛtopavāsaṃ tu tadā vaidehyā saha rāghavam ,
ayodhyā nilayaḥ śrutvā sarvaḥ pramudito janaḥ.
9. kṛtopavāsam tu tadā vaidehyā saha rāghavam
ayodhyā nilayaḥ śrutvā sarvaḥ pramuditaḥ janaḥ
9. tu tadā sarvaḥ janaḥ ayodhyā nilayaḥ śrutvā
rāghavam vaidehyā saha kṛtopavāsam pramuditaḥ
9. And then, upon hearing that Rama, along with Vaidehi (Sītā), had undertaken a fast, all the residents of Ayodhya became greatly delighted.
ततः पौरजनः सर्वः श्रुत्वा रामाभिषेचनम् ।
प्रभातां रजनीं दृष्ट्वा चक्रे शोभां परां पुनः ॥१०॥
10. tataḥ paurajanaḥ sarvaḥ śrutvā rāmābhiṣecanam ,
prabhātāṃ rajanīṃ dṛṣṭvā cakre śobhāṃ parāṃ punaḥ.
10. tataḥ paurajanaḥ sarvaḥ śrutvā rāmābhiṣecanam
prabhātām rajanīm dṛṣṭvā cakre śobhām parām punaḥ
10. tataḥ sarvaḥ paurajanaḥ rāmābhiṣecanam śrutvā
rajanīm prabhātām dṛṣṭvā punaḥ parām śobhām cakre
10. Then, all the townspeople, having heard of Rama's consecration (abhiṣecana) and seeing the night turn into dawn, again created a magnificent display of splendor.
सिताभ्रशिखराभेषु देवतायतनेषु च ।
चतुष्पथेषु रथ्यासु चैत्येष्वट्टालकेषु च ॥११॥
11. sitābhraśikharābheṣu devatāyataneṣu ca ,
catuṣpatheṣu rathyāsu caityeṣvaṭṭālakeṣu ca.
11. sitābhraśikharābheṣu devatāyataneṣu ca
catuṣpatheṣu rathyāsu caityeṣu aṭṭālakeṣu ca
11. sitābhraśikharābheṣu devatāyataneṣu ca
catuṣpatheṣu rathyāsu caityeṣu aṭṭālakeṣu ca
11. In the temples (devatāyatana) that resembled the peaks of white clouds, and at crossroads, on the main streets, and in shrines (caitya) and watchtowers.
नानापण्यसमृद्धेषु वणिजामापणेषु च ।
कुटुम्बिनां समृद्धेषु श्रीमत्सु भवनेषु च ॥१२॥
12. nānāpaṇyasamṛddheṣu vaṇijāmāpaṇeṣu ca ,
kuṭumbināṃ samṛddheṣu śrīmatsu bhavaneṣu ca.
12. nānāpaṇyasamṛddheṣu vaṇijām āpaṇeṣu ca
kuṭumbinām samṛddheṣu śrīmatsu bhavaneṣu ca
12. vaṇijām nānāpaṇyasamṛddheṣu āpaṇeṣu ca
kuṭumbinām samṛddheṣu śrīmatsu bhavaneṣu ca
12. In the marketplaces of merchants, abundant with diverse merchandise, and in the opulent houses of prosperous householders.
सभासु चैव सर्वासु वृक्षेष्वालक्षितेषु च ।
ध्वजाः समुच्छ्रिताश्चित्राः पताकाश्चाभवंस्तदा ॥१३॥
13. sabhāsu caiva sarvāsu vṛkṣeṣvālakṣiteṣu ca ,
dhvajāḥ samucchritāścitrāḥ patākāścābhavaṃstadā.
13. sabhāsu ca eva sarvāsu vṛkṣeṣu ālakṣiteṣu ca
dhvajāḥ samucchrītāḥ citrāḥ patākāḥ ca abhavan tadā
13. tadā sabhāsu ca eva sarvāsu vṛkṣeṣu ālakṣiteṣu ca
citrāḥ samucchrītāḥ dhvajāḥ ca patākāḥ abhavan
13. At that time, colorful, high-flying banners and flags appeared in all assembly halls and on prominent trees.
नटनर्तकसंघानां गायकानां च गायताम् ।
मनःकर्णसुखा वाचः शुश्रुवुश्च ततस्ततः ॥१४॥
14. naṭanartakasaṃghānāṃ gāyakānāṃ ca gāyatām ,
manaḥkarṇasukhā vācaḥ śuśruvuśca tatastataḥ.
14. naṭanartakasaṅghānām gāyakānām ca gāyatām
manaḥkarṇasukhāḥ vācaḥ śuśruvuḥ ca tataḥ tataḥ
14. tataḥ tataḥ manaḥkarṇasukhāḥ vācaḥ
naṭanartakasaṅghānām ca gāyakānām gāyatām ca śuśruvuḥ
14. From various directions, delightful words, pleasing to both mind and ear, were heard from troupes of actors and dancers, and from singing bards.
रामाभिषेकयुक्ताश्च कथाश्चक्रुर्मिथो जनाः ।
रामाभिषेके संप्राप्ते चत्वरेषु गृहेषु च ॥१५॥
15. rāmābhiṣekayuktāśca kathāścakrurmitho janāḥ ,
rāmābhiṣeke saṃprāpte catvareṣu gṛheṣu ca.
15. rāmābhiṣekayuktāḥ ca kathāḥ cakruḥ mithaḥ
janāḥ rāmābhiṣeke samprāpte catvareṣu gṛheṣu ca
15. rāmābhiṣeke samprāpte janāḥ catvareṣu gṛheṣu
ca mithaḥ rāmābhiṣekayuktāḥ kathāḥ cakruḥ
15. When Rama's consecration was imminent, people in courtyards and homes engaged in conversations among themselves, telling stories associated with his consecration.
बाला अपि क्रीडमाना गृहद्वारेषु संघशः ।
रामाभिषेकसंयुक्ताश्चक्रुरेव मिथः कथाः ॥१६॥
16. bālā api krīḍamānā gṛhadvāreṣu saṃghaśaḥ ,
rāmābhiṣekasaṃyuktāścakrureva mithaḥ kathāḥ.
16. bālāḥ api krīḍamānāḥ gṛhadvāreṣu saṅghaśaḥ
rāmābhiṣekasaṃyuktāḥ cakruḥ eva mithaḥ kathāḥ
16. bālāḥ api gṛhadvāreṣu saṅghaśaḥ krīḍamānāḥ
rāmābhiṣekasaṃyuktāḥ mithaḥ kathāḥ eva cakruḥ
16. Even young children, playing in groups at their doorways, engaged in conversations among themselves about Rama's consecration (abhiṣeka).
कृतपुष्पोपहारश्च धूपगन्धाधिवासितः ।
राजमार्गः कृतः श्रीमान्पौरै रामाभिषेचने ॥१७॥
17. kṛtapuṣpopahāraśca dhūpagandhādhivāsitaḥ ,
rājamārgaḥ kṛtaḥ śrīmānpaurai rāmābhiṣecane.
17. kṛtapuṣpopahāraḥ ca dhūpagandhādhivāsitaḥ
rājamārgaḥ kṛtaḥ śrīmān pauraiḥ rāmābhiṣecane
17. pauraiḥ rāmābhiṣecane kṛtapuṣpopahāraḥ ca
dhūpagandhādhivāsitaḥ śrīmān rājamārgaḥ kṛtaḥ
17. For Rama's consecration (abhiṣeka), the royal road was made splendid by the citizens, adorned with flower offerings and perfumed with the fragrance of incense.
प्रकाशीकरणार्थं च निशागमनशङ्कया ।
दीपवृक्षांस्तथा चक्रुरनु रथ्यासु सर्वशः ॥१८॥
18. prakāśīkaraṇārthaṃ ca niśāgamanaśaṅkayā ,
dīpavṛkṣāṃstathā cakruranu rathyāsu sarvaśaḥ.
18. prakāśīkaraṇārtham ca niśāgamanaśaṅkayā
dīpavṛkṣān tathā cakruḥ anu rathyāsu sarvaśaḥ
18. ca niśāgamanaśaṅkayā prakāśīkaraṇārtham
tathā dīpavṛkṣān anu rathyāsu sarvaśaḥ cakruḥ
18. And for illumination, fearing the arrival of night, they similarly erected lamp-posts everywhere along the streets.
अलंकारं पुरस्यैवं कृत्वा तत् पुरवासिनः ।
आकाङ्क्षमाणा रामस्य यौवराज्याभिषेचनम् ॥१९॥
19. alaṃkāraṃ purasyaivaṃ kṛtvā tat puravāsinaḥ ,
ākāṅkṣamāṇā rāmasya yauvarājyābhiṣecanam.
19. alaṅkāram purasya evam kṛtvā tat puravāsinaḥ
ākaṅkṣamāṇāḥ rāmasya yauvarājyābhiṣecanam
19. puravāsinaḥ evam purasya alaṅkāram kṛtvā tat
rāmasya yauvarājyābhiṣecanam ākaṅkṣamāṇāḥ
19. Having thus adorned the city, the citizens were then longing for Rama's consecration (abhiṣeka) as crown prince.
समेत्य संघशः सर्वे चत्वरेषु सभासु च ।
कथयन्तो मिथस्तत्र प्रशशंसुर्जनाधिपम् ॥२०॥
20. sametya saṃghaśaḥ sarve catvareṣu sabhāsu ca ,
kathayanto mithastatra praśaśaṃsurjanādhipam.
20. sametya saṅghaśaḥ sarve catvareṣu sabhāsu ca
kathayantaḥ mithaḥ tatra praśaśaṃsuḥ janādhipam
20. sarve saṅghaśaḥ catvareṣu sabhāsu ca sametya
tatra mithaḥ kathayantaḥ janādhipam praśaśaṃsuḥ
20. All of them, having gathered in groups in public squares and assembly halls, spoke among themselves there and praised the king.
अहो महात्मा राजायमिक्ष्वाकुकुलनन्दनः ।
ज्ञात्वा यो वृद्धमात्मानं रामं राज्ये ऽभिषेक्ष्यति ॥२१॥
21. aho mahātmā rājāyamikṣvākukulanandanaḥ ,
jñātvā yo vṛddhamātmānaṃ rāmaṃ rājye'bhiṣekṣyati.
21. aho mahātmā rājā ayam ikṣvākukulanandanaḥ jñātvā
yaḥ vṛddham ātmānam rāmam rājye abhiṣekṣyati
21. aho,
ayam rājā ikṣvākukulanandanaḥ mahātmā yaḥ ātmānam vṛddham jñātvā rāmam rājye abhiṣekṣyati
21. Oh, this king, a great soul (mahātmā) and the joy of the Ikshvaku dynasty, will anoint Rama to the throne, realizing that he himself has grown old.
सर्वे ह्यनुगृहीताः स्म यन्नो रामो महीपतिः ।
चिराय भविता गोप्ता दृष्टलोकपरावरः ॥२२॥
22. sarve hyanugṛhītāḥ sma yanno rāmo mahīpatiḥ ,
cirāya bhavitā goptā dṛṣṭalokaparāvaraḥ.
22. sarve hi anugṛhītāḥ sma yat naḥ rāmaḥ mahīpatiḥ
cirāya bhavitā goptā dṛṣṭalokaparāvaraḥ
22. hi sarve naḥ anugṛhītāḥ sma yat rāmaḥ mahīpatiḥ
cirāya bhavitā goptā dṛṣṭalokaparāvaraḥ
22. Indeed, all of us are favored, because Rama, the king, will be our protector for a long time, for he perceives the higher and lower aspects of existence.
अनुद्धतमना विद्वान्धर्मात्मा भ्रातृवत्सलः ।
यथा च भ्रातृषु स्निग्धस्तथास्मास्वपि राघवः ॥२३॥
23. anuddhatamanā vidvāndharmātmā bhrātṛvatsalaḥ ,
yathā ca bhrātṛṣu snigdhastathāsmāsvapi rāghavaḥ.
23. anuddhatamanā vidvān dharmātmā bhrātṛvatsalaḥ yathā
ca bhrātṛṣu snigdhaḥ tathā asmāsu api rāghavaḥ
23. rāghavaḥ anuddhatamanā vidvān dharmātmā bhrātṛvatsalaḥ ca.
yathā bhrātṛṣu snigdhaḥ tathā asmāsu api (snigdhaḥ)
23. Rama (rāghavaḥ) is humble, wise, righteous (dharmātmā), and loving towards his brothers. Just as he is affectionate towards his siblings, so too is he towards us.
चिरं जीवतु धर्मात्मा राजा दशरथो ऽनघः ।
यत्प्रसादेनाभिषिक्तं रामं द्रक्ष्यामहे वयम् ॥२४॥
24. ciraṃ jīvatu dharmātmā rājā daśaratho'naghaḥ ,
yatprasādenābhiṣiktaṃ rāmaṃ drakṣyāmahe vayam.
24. ciram jīvatu dharmātmā rājā daśarathaḥ anaghaḥ
yatprasādena abhiṣiktaṃ rāmaṃ drakṣyāmahe vayam
24. dharmātmā anaghaḥ rājā daśarathaḥ ciram jīvatu
yatprasādena vayam abhiṣiktaṃ rāmaṃ drakṣyāmahe
24. May the righteous (dharma) and sinless King Dasharatha live for a long time, as by his grace, we shall see Rama consecrated.
एवंविधं कथयतां पौराणां शुश्रुवुस्तदा ।
दिग्भ्यो ऽपि श्रुतवृत्तान्ताः प्राप्ता जानपदा जनाः ॥२५॥
25. evaṃvidhaṃ kathayatāṃ paurāṇāṃ śuśruvustadā ,
digbhyo'pi śrutavṛttāntāḥ prāptā jānapadā janāḥ.
25. evaṃvidham kathayatām paurāṇām śuśruvuḥ tadā
digbhyaḥ api śrutavṛttāntāḥ prāptāḥ jānapadāḥ janāḥ
25. tadā paurāṇām evaṃvidham kathayatām śuśruvuḥ
digbhyaḥ api śrutavṛttāntāḥ jānapadāḥ janāḥ prāptāḥ
25. At that time, the citizens were heard speaking such things. Also, people from the countryside, having heard the news, arrived from various directions.
ते तु दिग्भ्यः पुरीं प्राप्ता द्रष्टुं रामाभिषेचनम् ।
रामस्य पूरयामासुः पुरीं जानपदा जनाः ॥२६॥
26. te tu digbhyaḥ purīṃ prāptā draṣṭuṃ rāmābhiṣecanam ,
rāmasya pūrayāmāsuḥ purīṃ jānapadā janāḥ.
26. te tu digbhyaḥ purīm prāptāḥ draṣṭuṃ rāmābhiṣecanam
rāmasya pūrayāmāsuḥ purīm jānapadāḥ janāḥ
26. te tu digbhyaḥ rāmābhiṣecanam draṣṭuṃ purīm
prāptāḥ jānapadāḥ janāḥ rāmasya purīm pūrayāmāsuḥ
26. Indeed, those people arrived in the city from all directions to witness Rama's consecration. The country folk completely filled Rama's city.
जनौघैस्तैर्विसर्पद्भिः शुश्रुवे तत्र निःस्वनः ।
पर्वसूदीर्णवेगस्य सागरस्येव निःस्वनः ॥२७॥
27. janaughaistairvisarpadbhiḥ śuśruve tatra niḥsvanaḥ ,
parvasūdīrṇavegasya sāgarasyeva niḥsvanaḥ.
27. janaughaiḥ taiḥ visarpadbhiḥ śuśruve tatra niḥsvanaḥ
parvasu udīrṇavegasya sāgarasya iva niḥsvanaḥ
27. tatra taiḥ visarpadbhiḥ janaughaiḥ niḥsvanaḥ śuśruve
parvasu udīrṇavegasya sāgarasya niḥsvanaḥ iva
27. There, a great sound was heard, caused by those surging crowds of people, a sound like the roar of the ocean with its mighty surge during high tides or festivals.
ततस्तदिन्द्रक्षयसंनिभं पुरं दिदृक्षुभिर्जानपदैरुपागतैः ।
समन्ततः सस्वनमाकुलं बभौ समुद्रयादोभिरिवार्णवोदकम् ॥२८॥
28. tatastadindrakṣayasaṃnibhaṃ puraṃ didṛkṣubhirjānapadairupāgataiḥ ,
samantataḥ sasvanamākulaṃ babhau samudrayādobhirivārṇavodakam.
28. tataḥ tat indrakṣaya-saṃnibham puram
didṛkṣubhiḥ jānapadaiḥ upāgataiḥ
samantataḥ sasvanam ākulam babhau
samudra-yādobhiḥ iva arṇavodakam
28. tataḥ tat indrakṣaya-saṃnibham puram
didṛkṣubhiḥ upāgataiḥ jānapadaiḥ
samantataḥ sasvanam ākulam babhau
samudra-yādobhiḥ iva arṇavodakam
28. Then, that city, which resembled the abode of Indra, became crowded and noisy from all sides with people from the countryside who had come desiring to see it, much like the ocean water is agitated by marine creatures.