Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-2, chapter-71

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
ततो दशाहे ऽतिगते कृतशौचो नृपात्मजः ।
द्वादशे ऽहनि संप्राप्ते श्राद्धकर्माण्यकारयत् ॥१॥
1. tato daśāhe'tigate kṛtaśauco nṛpātmajaḥ ,
dvādaśe'hani saṃprāpte śrāddhakarmāṇyakārayat.
1. tataḥ daśāhe atigate kṛtaśaucaḥ nṛpātmajaḥ
dvādaśe ahani samprāpte śrāddhakarmāṇi akārayat
1. nṛpātmajaḥ tataḥ daśāhe atigate kṛtaśaucaḥ
dvādaśe ahani samprāpte śrāddhakarmāṇi akārayat
1. Then, after ten days had passed and he had performed the ritual purification (śauca), the king's son carried out the śrāddha ceremonies (karma) when the twelfth day arrived.
ब्राह्मणेभ्यो ददौ रत्नं धनमन्नं च पुष्कलम् ।
बास्तिकं बहुशुक्लं च गाश्चापि शतशस्तथा ॥२॥
2. brāhmaṇebhyo dadau ratnaṃ dhanamannaṃ ca puṣkalam ,
bāstikaṃ bahuśuklaṃ ca gāścāpi śataśastathā.
2. brāhmaṇebhyaḥ dadau ratnam dhanam annam ca puṣkalam
bāstikam bahuśuklam ca gāḥ ca api śataśaḥ tathā
2. brāhmaṇebhyaḥ puṣkalam ratnam dhanam annam ca dadau
bahuśuklam bāstikam ca tathā śataśaḥ gāḥ ca api
2. He gave to the Brahmins abundant jewels, wealth, and food. He also gave them very white goat-wool blankets (bāstika) and hundreds of cows.
दासीदासं च यानं च वेश्मानि सुमहान्ति च ।
ब्राह्मणेभ्यो ददौ पुत्रो राज्ञस्तस्यौर्ध्वदैहिकम् ॥३॥
3. dāsīdāsaṃ ca yānaṃ ca veśmāni sumahānti ca ,
brāhmaṇebhyo dadau putro rājñastasyaurdhvadaihikam.
3. dāsīdāsam ca yānam ca veśmāni sumahānti ca
brāhmaṇebhyaḥ dadau putraḥ rājñaḥ tasya aurdhvadehakam
3. putraḥ rājñaḥ tasya aurdhvadehakam dāsīdāsam ca
yānam ca sumahānti veśmāni ca brāhmaṇebhyaḥ dadau
3. The son gave maidservants and servants, conveyances, and very grand houses to the Brahmins for that king's post-mortem rites (aurdhvadehikam).
ततः प्रभातसमये दिवसे ऽथ त्रयोदशे ।
विललाप महाबाहुर्भरतः शोकमूर्छितः ॥४॥
4. tataḥ prabhātasamaye divase'tha trayodaśe ,
vilalāpa mahābāhurbharataḥ śokamūrchitaḥ.
4. tataḥ prabhātasamaye divase atha trayodaśe
vilalāpa mahābāhuḥ bharataḥ śokamūrcitaḥ
4. tataḥ atha trayodaśe divase prabhātasamaye
śokamūrcitaḥ mahābāhuḥ bharataḥ vilalāpa
4. Then, at dawn on the thirteenth day, Bharata, the mighty-armed (mahābāhu), lamented, overcome with sorrow.
शब्दापिहितकण्ठश्च शोधनार्थमुपागतः ।
चितामूले पितुर्वाक्यमिदमाह सुदुःखितः ॥५॥
5. śabdāpihitakaṇṭhaśca śodhanārthamupāgataḥ ,
citāmūle piturvākyamidamāha suduḥkhitaḥ.
5. śabdāpihitakaṇṭhaḥ ca śodhanārtham upāgataḥ
citāmūle pituḥ vākyam idam āha suduḥkhitaḥ
5. suduḥkhitaḥ śabdāpihitakaṇṭhaḥ ca śodhanārtham
upāgataḥ citāmūle pituḥ idam vākyam āha
5. His throat choked with emotion, he, deeply distressed, approached for purification and spoke these words at the base of his father's pyre.
तात यस्मिन्निषृष्टो ऽहं त्वया भ्रातरि राघवे ।
तस्मिन् वनं प्रव्रजिते शून्ये त्यक्तो ऽस्म्यहं त्वया ॥६॥
6. tāta yasminniṣṛṣṭo'haṃ tvayā bhrātari rāghave ,
tasmin vanaṃ pravrajite śūnye tyakto'smyahaṃ tvayā.
6. tāta yasmin niṣṛṣṭaḥ aham tvayā bhrātari rāghave
tasmin vanam pravrajite śūnye tyaktaḥ asmi aham tvayā
6. tāta tvayā yasmin bhrātari rāghave aham niṣṛṣṭaḥ,
tasmin vanam pravrajite,
aham śūnye tvayā tyaktaḥ asmi
6. O father, I was entrusted by you to my brother Rāghava. With him gone to the forest, I am now abandoned by you in this desolate land.
यथागतिरनाथायाः पुत्रः प्रव्राजितो वनम् ।
तामम्बां तात कौसल्यां त्यक्त्वा त्वं क्व गतो नृप ॥७॥
7. yathāgatiranāthāyāḥ putraḥ pravrājito vanam ,
tāmambāṃ tāta kausalyāṃ tyaktvā tvaṃ kva gato nṛpa.
7. yathāgatiḥ anāthāyāḥ putraḥ pravrājitaḥ vanam tām
ambām tāta kausalyām tyaktvā tvam kva gataḥ nṛpa
7. tāta nṛpa tvam tām ambām kausalyām tyaktvā kva
gataḥ yathāgatiḥ anāthāyāḥ putraḥ pravrājitaḥ vanam
7. O father, O king, where have you gone, abandoning Mother Kausalya, whose son has gone to the forest and who is now utterly helpless?
दृष्ट्वा भस्मारुणं तच्च दग्धास्थिस्थानमण्डलम् ।
पितुः शरीर निर्वाणं निष्टनन् विषसाद ह ॥८॥
8. dṛṣṭvā bhasmāruṇaṃ tacca dagdhāsthisthānamaṇḍalam ,
pituḥ śarīra nirvāṇaṃ niṣṭanan viṣasāda ha.
8. dṛṣṭvā bhasmāruṇam tat ca dagdhāsthisthānamaṇḍalam
pituḥ śarīra nirvāṇam niṣṭanan viṣasāda ha
8. niṣṭanan tat ca bhasmāruṇam dagdhāsthisthānamaṇḍalam
pituḥ śarīra nirvāṇam dṛṣṭvā viṣasāda ha
8. And, having seen that circular area of burnt bones, reddish with ash, and the physical cessation (nirvāṇa) of his father's body, he sighed and became dejected.
स तु दृष्ट्वा रुदन्दीनः पपात धरणीतले ।
उत्थाप्यमानः शक्रस्य यन्त्र ध्वज इव च्युतः ॥९॥
9. sa tu dṛṣṭvā rudandīnaḥ papāta dharaṇītale ,
utthāpyamānaḥ śakrasya yantra dhvaja iva cyutaḥ.
9. saḥ tu dṛṣṭvā rudan dīnaḥ papāta dharaṇītale
utthāpyamānaḥ śakrasya yantra dhvajaḥ iva cyutaḥ
9. saḥ tu dīnaḥ rudan dṛṣṭvā dharaṇītale papāta,
utthāpyamānaḥ śakrasya yantra dhvajaḥ iva cyutaḥ
9. But he, miserable and crying upon seeing it, fell to the ground, like a ceremonial flag-pole of Indra (śakra) that has collapsed while being erected.
अभिपेतुस्ततः सर्वे तस्यामात्याः शुचिव्रतम् ।
अन्तकाले निपतितं ययातिमृषयो यथा ॥१०॥
10. abhipetustataḥ sarve tasyāmātyāḥ śucivratam ,
antakāle nipatitaṃ yayātimṛṣayo yathā.
10. abhipeutuḥ tataḥ sarve tasya amātyāḥ śucivratam
antakāle nipatitam yayātim ṛṣayaḥ yathā
10. tataḥ sarve tasya amātyāḥ śucivratam nipatitam (tam) abhipeutuḥ,
yathā ṛṣayaḥ antakāle nipatitam yayātim (abhipetuḥ)
10. Thereupon, all his ministers rushed towards him, who was of pure vows (śucivrata) and had fallen down, just as the sages (ṛṣayaḥ) had rushed to King Yayati when he fell at the end of his life.
शत्रुघ्नश्चापि भरतं दृष्ट्वा शोकपरिप्लुतम् ।
विसंज्ञो न्यपतद्भूमौ भूमिपालमनुस्मरन् ॥११॥
11. śatrughnaścāpi bharataṃ dṛṣṭvā śokapariplutam ,
visaṃjño nyapatadbhūmau bhūmipālamanusmaran.
11. śatrughnaḥ ca api bharatam dṛṣṭvā śokapariplutam
visaṃjñaḥ nyapatat bhūmau bhūmipālam anusmaran
11. śatrughnaḥ ca api bharatam śokapariplutam dṛṣṭvā,
bhūmipālam anusmaran visaṃjñaḥ bhūmau nyapatat
11. And Shatrughna too, upon seeing Bharata overwhelmed with sorrow, fell unconscious to the ground, remembering the king (bhūmipāla).
उन्मत्त इव निश्चेता विललाप सुदुःखितः ।
स्मृत्वा पितुर्गुणाङ्गानि तानि तानि तदा तदा ॥१२॥
12. unmatta iva niścetā vilalāpa suduḥkhitaḥ ,
smṛtvā piturguṇāṅgāni tāni tāni tadā tadā.
12. unmattaḥ iva niścetā vilalāpa suduḥkhitaḥ
smṛtvā pituḥ guṇāṅgāni tāni tāni tadā tadā
12. unmattaḥ iva niścetā suduḥkhitaḥ (saḥ) pituḥ
tāni tāni guṇāṅgāni smṛtvā tadā tadā vilalāpa
12. Like a madman, distraught and deeply distressed, he lamented, repeatedly recalling (smṛtvā) his father's various qualities and noble attributes.
मन्थरा प्रभवस्तीव्रः कैकेयीग्राहसंकुलः ।
वरदानमयो ऽक्षोभ्यो ऽमज्जयच्छोकसागरः ॥१३॥
13. mantharā prabhavastīvraḥ kaikeyīgrāhasaṃkulaḥ ,
varadānamayo'kṣobhyo'majjayacchokasāgaraḥ.
13. mantharā prabhavaḥ tīvraḥ kaikeyīgrāhasaṃkulaḥ
varadānamayaḥ akṣobhyaḥ amajjayat śokasāgaraḥ
13. mantharāprabhavaḥ kaikeyīgrāhasaṃkulaḥ
varadānamayaḥ akṣobhyaḥ tīvraḥ śokasāgaraḥ amajjayat
13. The fierce, unshakeable ocean of sorrow, which originated from Manthara, was filled with the alligators (grāha) of Kaikeyi's grasping, and was constituted by the granted boons, submerged (him).
सुकुमारं च बालं च सततं लालितं त्वया ।
क्व तात भरतं हित्वा विलपन्तं गतो भवान् ॥१४॥
14. sukumāraṃ ca bālaṃ ca satataṃ lālitaṃ tvayā ,
kva tāta bharataṃ hitvā vilapantaṃ gato bhavān.
14. sukumāraṃ ca bālaṃ ca satataṃ lālitaṃ tvayā
kva tāta bharataṃ hitvā vilapantaṃ gataḥ bhavān
14. tāta tvayā satataṃ sukumāraṃ ca bālaṃ ca
vilapantaṃ bharataṃ hitvā bhavān kva gataḥ
14. O father, where have you gone, abandoning Bharata, who is so tender and young, and whom you constantly cherished, (and who is now) lamenting?
ननु भोज्येषु पानेषु वस्त्रेष्वाभरणेषु च ।
प्रवारयसि नः सर्वांस्तन्नः को ऽद्य करिष्यति ॥१५॥
15. nanu bhojyeṣu pāneṣu vastreṣvābharaṇeṣu ca ,
pravārayasi naḥ sarvāṃstannaḥ ko'dya kariṣyati.
15. nanu bhojyeṣu pāneṣu vastreṣu ābharaṇeṣu ca
pravārayasi naḥ sarvān tat naḥ kaḥ adya kariṣyati
15. nanu bhojyeṣu pāneṣu vastreṣu ābharaṇeṣu ca
sarvān naḥ pravārayasi tat adya kaḥ naḥ kariṣyati
15. Indeed, you used to provide all of us with food, drinks, clothes, and ornaments. Who, then, will do so for us today?
अवदारण काले तु पृथिवी नावदीर्यते ।
विहीना या त्वया राज्ञा धर्मज्ञेन महात्मना ॥१६॥
16. avadāraṇa kāle tu pṛthivī nāvadīryate ,
vihīnā yā tvayā rājñā dharmajñena mahātmanā.
16. avadāraṇakāle tu pṛthivī na avadīryate
vihīnā yā tvayā rājñā dharmajñena mahātmanā
16. tu avadāraṇakāle pṛthivī na avadīryate yā
tvayā rājñā dharmajñena mahātmanā vihīnā
16. But at this time of devastation (due to sorrow), the earth itself does not split open, this earth which is bereft of you, the king, the knower of natural law (dharma), the great-souled one (mahātman).
पितरि स्वर्गमापन्ने रामे चारण्यमाश्रिते ।
किं मे जीवित सामर्थ्यं प्रवेक्ष्यामि हुताशनम् ॥१७॥
17. pitari svargamāpanne rāme cāraṇyamāśrite ,
kiṃ me jīvita sāmarthyaṃ pravekṣyāmi hutāśanam.
17. pitari svargam āpanne rāme ca araṇyam āśrite
kim me jīvita sāmarthyam pravekṣyāmi hutāśanam
17. pitari svargam āpanne rāme ca araṇyam āśrite
me jīvita sāmarthyam kim hutāśanam pravekṣyāmi
17. With my father having attained heaven and Rama having resorted to the forest, what power or purpose does life hold for me? I will enter the fire.
हीनो भ्रात्रा च पित्रा च शून्यामिक्ष्वाकुपालिताम् ।
अयोध्यां न प्रवेक्ष्यामि प्रवेक्ष्यामि तपोवनम् ॥१८॥
18. hīno bhrātrā ca pitrā ca śūnyāmikṣvākupālitām ,
ayodhyāṃ na pravekṣyāmi pravekṣyāmi tapovanam.
18. hīnaḥ bhrātrā ca pitrā ca śūnyām ikṣvāku-pālitām
ayodhyām na pravekṣyāmi pravekṣyāmi tapo-vanam
18. bhrātrā ca pitrā ca hīnaḥ śūnyām ikṣvāku-pālitām
ayodhyām na pravekṣyāmi tapo-vanam pravekṣyāmi
18. Deprived of both my brother and my father, I will not enter Ayodhya, which is now empty, though it was formerly protected by the Ikshvakus. Instead, I will enter a hermitage (tapovana).
तयोर्विलपितं श्रुत्वा व्यसनं चान्ववेक्ष्य तत् ।
भृशमार्ततरा भूयः सर्व एवानुगामिनः ॥१९॥
19. tayorvilapitaṃ śrutvā vyasanaṃ cānvavekṣya tat ,
bhṛśamārtatarā bhūyaḥ sarva evānugāminaḥ.
19. tayoḥ vilapitam śrutvā vyasanam ca anu-avekṣya
tat bhṛśam ārtatarā bhūyaḥ sarve eva anugāminaḥ
19. tayoḥ vilapitam śrutvā ca tat vyasanam anu-avekṣya
bhūyaḥ sarve eva anugāminaḥ bhṛśam ārtatarā
19. After hearing their lamentation and witnessing that distress, all the followers became even more profoundly grieved.
ततो विषण्णौ श्रान्तौ च शत्रुघ्नभरताव् उभौ ।
धरण्यां संव्यचेष्टेतां भग्नशृङ्गाविवर्षभौ ॥२०॥
20. tato viṣaṇṇau śrāntau ca śatrughnabharatāv ubhau ,
dharaṇyāṃ saṃvyaceṣṭetāṃ bhagnaśṛṅgāvivarṣabhau.
20. tataḥ viṣaṇṇau śrāntau ca śatrughna bharatau ubhau
dharaṇyām sam vyaceṣṭetām bhagna-śṛṅgau iva ṛṣabhau
20. tataḥ viṣaṇṇau ca śrāntau ubhau śatrughna bharatau
dharaṇyām sam vyaceṣṭetām bhagna-śṛṅgau iva ṛṣabhau
20. Then, both Shatrughna and Bharata, feeling depressed and exhausted, writhed on the ground like two bulls with broken horns.
ततः प्रकृतिमान् वैद्यः पितुरेषां पुरोहितः ।
वसिष्ठो भरतं वाक्यमुत्थाप्य तमुवाच ह ॥२१॥
21. tataḥ prakṛtimān vaidyaḥ pitureṣāṃ purohitaḥ ,
vasiṣṭho bharataṃ vākyamutthāpya tamuvāca ha.
21. tataḥ prakṛtimān vaidyaḥ pituḥ eṣām purohitaḥ
vasiṣṭhaḥ bharatam vākyam utthāpya tam uvāca ha
21. vasiṣṭhaḥ pituḥ eṣām prakṛtimān vaidyaḥ purohitaḥ
tataḥ bharatam utthāpya tam vākyam uvāca ha
21. Then, Vasiṣṭha, the composed and learned family priest of their father, having raised Bharata, spoke these words to him.
त्रीणि द्वन्द्वानि भूतेषु प्रवृत्तान्यविशेषतः ।
तेषु चापरिहार्येषु नैवं भवितुमर्हति ॥२२॥
22. trīṇi dvandvāni bhūteṣu pravṛttānyaviśeṣataḥ ,
teṣu cāparihāryeṣu naivaṃ bhavitumarhati.
22. trīṇi dvandvāni bhūteṣu pravṛttāni aviśeṣataḥ
teṣu ca aparihāryeṣu na evam bhavitum arhati
22. trīṇi dvandvāni aviśeṣataḥ bhūteṣu pravṛttāni
ca teṣu aparihāryeṣu na evam bhavitum arhati
22. Three pairs of opposites (dualities) are universally active among all beings without distinction. When these are unavoidable, it is not proper for one to be (or behave) in this manner.
सुमन्त्रश्चापि शत्रुघ्नमुत्थाप्याभिप्रसाद्य च ।
श्रावयामास तत्त्वज्ञः सर्वभूतभवाभवौ ॥२३॥
23. sumantraścāpi śatrughnamutthāpyābhiprasādya ca ,
śrāvayāmāsa tattvajñaḥ sarvabhūtabhavābhavau.
23. sumantraḥ ca api śatrughnam utthāpya abhiprasādya
ca śrāvayāmāsa tattvajñaḥ sarvabhūtabhavābhavau
23. ca sumantraḥ api tattvajñaḥ śatrughnam utthāpya
ca abhiprasādya sarvabhūtabhavābhavau śrāvayāmāsa
23. And Sumantra, the knower of reality (tattva), also, having raised Śatrughna and comforted him, instructed him about the origin and dissolution of all beings.
उत्थितौ तौ नरव्याघ्रौ प्रकाशेते यशस्विनौ ।
वर्षातपपरिक्लिन्नौ पृथगिन्द्रध्वजाविव ॥२४॥
24. utthitau tau naravyāghrau prakāśete yaśasvinau ,
varṣātapapariklinnau pṛthagindradhvajāviva.
24. utthitau tau naravyāghrau prakāśete yaśasvinau
varṣātapa-pariklinnau pṛthak indradhvajau iva
24. utthitau tau yaśasvinau naravyāghrau
varṣātapa-pariklinnau pṛthak indradhvajau iva prakāśete
24. Those two princely heroes, having risen, appeared illustrious, resembling two Indra's banners (indradhvaja) standing separately, drenched by rain and sun.
अश्रूणि परिमृद्नन्तौ रक्ताक्षौ दीनभाषिणौ ।
अमात्यास्त्वरयन्ति स्म तनयौ चापराः क्रियाः ॥२५॥
25. aśrūṇi parimṛdnantau raktākṣau dīnabhāṣiṇau ,
amātyāstvarayanti sma tanayau cāparāḥ kriyāḥ.
25. aśrūṇi parimṛdnantau raktākṣau dīnabhāṣiṇau
amātyāḥ tvarayanti sma tanayau ca aparāḥ kriyāḥ
25. amātyāḥ aśrūṇi parimṛdnantau raktākṣau dīnabhāṣiṇau
tanayau ca aparāḥ kriyāḥ tvarayanti sma
25. The ministers hurried the two sons, who were wiping away their tears, whose eyes were red, and who spoke piteously, for the performance of other rites.