Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-2, chapter-55

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
वनं गते धर्मपरे रामे रमयतां वरे ।
कौसल्या रुदती स्वार्ता भर्तारमिदमब्रवीत् ॥१॥
1. vanaṃ gate dharmapare rāme ramayatāṃ vare ,
kausalyā rudatī svārtā bhartāramidamabravīt.
1. vanam gate dharmapare rāme ramayatām vare
kausalyā rudatī svārtā bhartāram idam abravīt
1. dharmapare ramayatām vare rāme vanam gate
kausalyā svārtā rudatī idam bhartāram abravīt
1. When Rama, who was devoted to his intrinsic nature (dharma) and the foremost among those who bring delight, had departed for the forest, Kausalya, herself distraught and weeping, spoke these words to her husband.
यद्यपित्रिषु लोकेषु प्रथितं ते मयद् यशः ।
सानुक्रोशो वदान्यश्च प्रियवादी च राघवः ॥२॥
2. yadyapitriṣu lokeṣu prathitaṃ te mayad yaśaḥ ,
sānukrośo vadānyaśca priyavādī ca rāghavaḥ.
2. yadyapi triṣu lokeṣu prathitam te mayā yaśaḥ
sānukrośaḥ vadānyaḥ ca priyavādī ca rāghavaḥ
2. yadyapi mayā triṣu lokeṣu te yaśaḥ prathitam (asti),
ca rāghavaḥ sānukrośaḥ vadānyaḥ ca priyavādī (asti)
2. Although your fame is renowned throughout the three worlds, acknowledged even by me, and Rama is compassionate, generous, and speaks kindly.
कथं नरवरश्रेष्ठ पुत्रौ तौ सह सीतया ।
दुःखितौ सुखसंवृद्धौ वने दुःखं सहिष्यतः ॥३॥
3. kathaṃ naravaraśreṣṭha putrau tau saha sītayā ,
duḥkhitau sukhasaṃvṛddhau vane duḥkhaṃ sahiṣyataḥ.
3. katham naravaraśreṣṭha putrau tau saha sītayā
duḥkhitau sukhasaṃvṛddhau vane duḥkham sahiṣyataḥ
3. naravaraśreṣṭha katham tau putrau sukhasaṃvṛddhau
sītayā saha duḥkhitau vane duḥkham sahiṣyataḥ
3. O best among men, how will those two sons, who have grown up in comfort, along with Sita, endure suffering and distress in the forest?
सा नूनं तरुणी श्यामा सुकुमारी सुखोचिता ।
कथमुष्णं च शीतं च मैथिली प्रसहिष्यते ॥४॥
4. sā nūnaṃ taruṇī śyāmā sukumārī sukhocitā ,
kathamuṣṇaṃ ca śītaṃ ca maithilī prasahiṣyate.
4. sā nūnam taruṇī śyāmā sukumārī sukha-ucitā
katham uṣṇam ca śītam ca maithilī prasahiṣyate
4. sā nūnam taruṇī śyāmā sukumārī sukha-ucitā
maithilī uṣṇam ca śītam ca katham prasahiṣyate
4. She, certainly, is young, charming, very delicate, and accustomed to comfort. How will Maithili (Sītā) endure both heat and cold?
भुक्त्वाशनं विशालाक्षी सूपदंशान्वितं शुभम् ।
वन्यं नैवारमाहारं कथं सीतोपभोक्ष्यते ॥५॥
5. bhuktvāśanaṃ viśālākṣī sūpadaṃśānvitaṃ śubham ,
vanyaṃ naivāramāhāraṃ kathaṃ sītopabhokṣyate.
5. bhuktvā aśanam viśāla-akṣī sūpa-daṃśa-anvitam śubham
vanyam naivāram āhāram katham sītā upabhokṣyate
5. viśāla-akṣī sītā sūpa-daṃśa-anvitam śubham aśanam
bhuktvā vanyam naivāram āhāram katham upabhokṣyate
5. Having eaten excellent food accompanied by fine side dishes, how will the large-eyed Sītā partake of wild Nīvāra grain food from the forest?
गीतवादित्रनिर्घोषं श्रुत्वा शुभमनिन्दिता ।
कथं क्रव्यादसिंहानां शब्दं श्रोष्यत्यशोभनम् ॥६॥
6. gītavāditranirghoṣaṃ śrutvā śubhamaninditā ,
kathaṃ kravyādasiṃhānāṃ śabdaṃ śroṣyatyaśobhanam.
6. gīta-vāditra-nirghoṣam śrutvā śubham aninditā
katham kravyāda-siṃhānām śabdam śroṣyati aśobhanam
6. aninditā gīta-vāditra-nirghoṣam śubham śrutvā
kravyāda-siṃhānām aśobhanam śabdam katham śroṣyati
6. Having heard auspicious sounds of singing and musical instruments, how will the blameless Sītā hear the inauspicious sound of flesh-eating lions?
महेन्द्रध्वजसंकाशः क्व नु शेते महाभुजः ।
भुजं परिघसंकाशमुपधाय महाबलः ॥७॥
7. mahendradhvajasaṃkāśaḥ kva nu śete mahābhujaḥ ,
bhujaṃ parighasaṃkāśamupadhāya mahābalaḥ.
7. mahendra-dhvaja-saṃkāśaḥ kva nu śete mahābhujaḥ
bhujam parigha-saṃkāśam upadhāya mahābalaḥ
7. mahendra-dhvaja-saṃkāśaḥ mahābhujaḥ mahābalaḥ
kva nu bhujam parigha-saṃkāśam upadhāya śete
7. Where, indeed, does the mighty-armed one (Rāma), majestic like Mahendra's banner and immensely powerful, now lie down, resting his arm, which resembles an iron club (as a pillow)?
पद्मवर्णं सुकेशान्तं पद्मनिःश्वासमुत्तमम् ।
कदा द्रक्ष्यामि रामस्य वदनं पुष्करेक्षणम् ॥८॥
8. padmavarṇaṃ sukeśāntaṃ padmaniḥśvāsamuttamam ,
kadā drakṣyāmi rāmasya vadanaṃ puṣkarekṣaṇam.
8. padmavarṇam sukeśāntam padmanihśvāsam uttamam
kadā drakṣyāmi rāmasya vadanam puṣkarekṣaṇam
8. kadā rāmasya padmavarṇam sukeśāntam padmanihśvāsam
uttamam puṣkarekṣaṇam vadanam drakṣyāmi
8. When will I see Rama's face, which is the color of a lotus, adorned with beautiful hair, possesses the finest lotus-like breath, and has eyes like lotuses?
वज्रसारमयं नूनं हृदयं मे न संशयः ।
अपश्यन्त्या न तं यद्वै फलतीदं सहस्रधा ॥९॥
9. vajrasāramayaṃ nūnaṃ hṛdayaṃ me na saṃśayaḥ ,
apaśyantyā na taṃ yadvai phalatīdaṃ sahasradhā.
9. vajrasāramayam nūnam hṛdayam me na saṃśayaḥ
apaśyantyā na tam yadvai phalati idam sahasradhā
9. nūnam me hṛdayam vajrasāramayam na saṃśayaḥ
yadvai tam apaśyantyā idam na sahasradhā phalati
9. My heart is certainly made of diamond-essence, there is no doubt (saṃśaya) about it. Because, even when I do not see him, this (heart) does not shatter into a thousand pieces.
यदि पञ्चदशे वर्षे राघवः पुनरेष्यति ।
जह्याद् राज्यं च कोशं च भरतेनोपभोक्ष्यते ॥१०॥
10. yadi pañcadaśe varṣe rāghavaḥ punareṣyati ,
jahyād rājyaṃ ca kośaṃ ca bharatenopabhokṣyate.
10. yadi pañcadaśe varṣe rāghavaḥ punaḥ eṣyati
jahyāt rājyam ca kośam ca bharatena upabhokṣyate
10. yadi rāghavaḥ pañcadaśe varṣe punaḥ eṣyati
rājyam ca kośam ca jahyāt bharatena upabhokṣyate
10. If Rama (rāghava) returns in the fifteenth year, he would have to abandon the kingdom and the treasury, for they would have been enjoyed by Bharata.
एवं कनीयसा भ्रात्रा भुक्तं राज्यं विशां पते ।
भ्राता ज्येष्ठा वरिष्ठाश्च किमर्थं नावमंस्यते ॥११॥
11. evaṃ kanīyasā bhrātrā bhuktaṃ rājyaṃ viśāṃ pate ,
bhrātā jyeṣṭhā variṣṭhāśca kimarthaṃ nāvamaṃsyate.
11. evam kanīyasā bhrātrā bhuktam rājyam viśām pate
bhrātā jyeṣṭhā variṣṭhāḥ ca kim artham na avamansyate
11. viśām pate evam kanīyasā bhrātrā rājyam bhuktam
jyeṣṭhā variṣṭhāḥ bhrātā kim artham na avamansyate ca
11. O lord of the people (viśām pate)! Thus, the kingdom has been enjoyed by the younger brother. Why would the elder (jyeṣṭha), the most excellent (variṣṭha) brother not be dishonored?
न परेणाहृतं भक्ष्यं व्याघ्रः खादितुमिच्छति ।
एवमेव नरव्याघ्रः परलीढं न मंस्यते ॥१२॥
12. na pareṇāhṛtaṃ bhakṣyaṃ vyāghraḥ khāditumicchati ,
evameva naravyāghraḥ paralīḍhaṃ na maṃsyate.
12. na pareṇa āhṛtam bhakṣyam vyāghraḥ khāditum icchati
| evam eva naravyāghraḥ paralīḍham na maṃsyate
12. vyāghraḥ pareṇa āhṛtam bhakṣyam na khāditum icchati
evam eva naravyāghraḥ paralīḍham na maṃsyate
12. Just as a tiger does not wish to eat prey brought by another, so too, a tiger among men (naravyāghra) will not accept something that has been enjoyed by another.
हविराज्यं पुरोडाशाः कुशा यूपाश्च खादिराः ।
नैतानि यातयामानि कुर्वन्ति पुनरध्वरे ॥१३॥
13. havirājyaṃ puroḍāśāḥ kuśā yūpāśca khādirāḥ ,
naitāni yātayāmāni kurvanti punaradhvare.
13. havirājyam puroḍāśāḥ kuśā yūpāḥ ca khādirāḥ
| na etāni yātayāmāni kurvanti punar adhvare
13. havirājyam puroḍāśāḥ kuśā ca khādirāḥ yūpāḥ
etāni yātayāmāni na punar adhvare kurvanti
13. Sacrificial oblations (havis) and ghee (ājya), sacrificial cakes (puroḍāśa), sacred kuśa grass, and sacrificial posts (yūpa) made of khadira wood - these, once used and thus stale (yātayāma), are not employed again in a sacrifice (adhvara).
तथा ह्यात्तमिदं राज्यं हृतसारां सुरामिव ।
नाभिमन्तुमलं रामो नष्टसोममिवाध्वरम् ॥१४॥
14. tathā hyāttamidaṃ rājyaṃ hṛtasārāṃ surāmiva ,
nābhimantumalaṃ rāmo naṣṭasomamivādhvaram.
14. tathā hi āttam idam rājyam hṛtasārām surām iva |
na abhimantum alam rāmaḥ naṣṭasomam iva adhvaram
14. tathā hi idam rājyam hṛtasārām surām iva āttam
rāmaḥ naṣṭasomam adhvaram iva abhimantum na alam
14. Indeed, this kingdom, having been seized (ātta), is like liquor (surā) from which the essence (sāra) has been extracted. Rama is not able to accept (abhimantum) it, just as one would not accept a sacrifice (adhvara) whose soma has been lost (naṣṭasoma).
नैवंविधमसत्कारं राघवो मर्षयिष्यति ।
बलवानिव शार्दूलो बालधेरभिमर्शनम् ॥१५॥
15. naivaṃvidhamasatkāraṃ rāghavo marṣayiṣyati ,
balavāniva śārdūlo bāladherabhimarśanam.
15. na evamvidham asatkāram rāghavaḥ marṣayiṣyati
| balavān iva śārdūlaḥ bāladheḥ abhimarśanam
15. rāghavaḥ evamvidham asatkāram na marṣayiṣyati balavān śārdūlaḥ
bāladheḥ abhimarśanam iva (na marṣayiṣyati - implied)
15. Rama (Rāghava) will not tolerate such a dishonor (asatkāra), just as a mighty tiger (śārdūla) would not tolerate the touching (abhimarśana) of its tail.
स तादृशः सिंहबलो वृषभाक्षो नरर्षभः ।
स्वयमेव हतः पित्रा जलजेनात्मजो यथा ॥१६॥
16. sa tādṛśaḥ siṃhabalo vṛṣabhākṣo nararṣabhaḥ ,
svayameva hataḥ pitrā jalajenātmajo yathā.
16. saḥ tādṛśaḥ siṃhabalaḥ vṛṣabhākṣaḥ nararṣabhaḥ
svayam eva hataḥ pitrā jalajena ātmajaḥ yathā
16. saḥ tādṛśaḥ siṃhabalaḥ vṛṣabhākṣaḥ nararṣabhaḥ
pitrā svayam eva hataḥ yathā jalajena ātmajaḥ
16. Such a one, who possessed the strength of a lion, had eyes like a bull, and was the best among men, was killed by his own father, just as a lotus (born from water) is destroyed by water.
द्विजाति चरितो धर्मः शास्त्रदृष्टः सनातनः ।
यदि ते धर्मनिरते त्वया पुत्रे विवासिते ॥१७॥
17. dvijāti carito dharmaḥ śāstradṛṣṭaḥ sanātanaḥ ,
yadi te dharmanirate tvayā putre vivāsite.
17. dvijāti caritaḥ dharmaḥ śāstradṛṣṭaḥ sanātanaḥ
yadi te dharmanirate tvayā putre vivāsite
17. yadi te dharmanirate,
tvayā putre vivāsite,
dvijāti caritaḥ śāstradṛṣṭaḥ sanātanaḥ dharmaḥ
17. What becomes of the eternal "dharma" (natural law), which is practiced by the twice-born and prescribed in the scriptures, if, O you who are devoted to "dharma", your son has been exiled by you?
गतिरेवाक् पतिर्नार्या द्वितीया गतिरात्मजः ।
तृतीया ज्ञातयो राजंश्चतुर्थी नेह विद्यते ॥१८॥
18. gatirevāk patirnāryā dvitīyā gatirātmajaḥ ,
tṛtīyā jñātayo rājaṃścaturthī neha vidyate.
18. gatiḥ eva hi patiḥ nāryāḥ dvitīyā gatiḥ ātmajaḥ
tṛtīyā jñātayaḥ rājan ca caturthī na iha vidyate
18. rājan,
patiḥ eva hi nāryāḥ gatiḥ; dvitīyā gatiḥ ātmajaḥ; tṛtīyā jñātayaḥ; ca iha caturthī na vidyate
18. Indeed, a husband is the only refuge for a woman; a son (ātmaja) is her second refuge. Relatives are the third, O King. There is no fourth refuge here.
तत्र त्वं चैव मे नास्ति रामश्च वनमाश्रितः ।
न वनं गन्तुमिच्छामि सर्वथा हि हता त्वया ॥१९॥
19. tatra tvaṃ caiva me nāsti rāmaśca vanamāśritaḥ ,
na vanaṃ gantumicchāmi sarvathā hi hatā tvayā.
19. tatra tvam ca eva me na asti rāmaḥ ca vanam āśritaḥ
na vanam gantum icchāmi sarvathā hi hatā tvayā
19. tatra tvam ca eva me na asti; ca rāmaḥ vanam āśritaḥ.
na vanam gantum icchāmi; hi sarvathā tvayā hatā
19. You are indeed not there for me, and Rama has resorted to the forest. I do not wish to go to the forest, for I am completely ruined by you.
हतं त्वया राज्यमिदं सराष्ट्रं हतस्तथात्मा सह मन्त्रिभिश्च ।
हता सपुत्रास्मि हताश्च पौराः सुतश्च भार्या च तव प्रहृष्टौ ॥२०॥
20. hataṃ tvayā rājyamidaṃ sarāṣṭraṃ hatastathātmā saha mantribhiśca ,
hatā saputrāsmi hatāśca paurāḥ sutaśca bhāryā ca tava prahṛṣṭau.
20. hatam tvayā rājyam idam sarāṣṭram
hataḥ tathā ātmā saha mantribhiḥ ca
hatā saputrā asmi hatāḥ ca paurāḥ
sutaḥ ca bhāryā ca tava prahṛṣṭau
20. tvayā idam sarāṣṭram rājyam hatam
tathā mantribhiḥ saha ātmā ca hataḥ
saputrā asmi hatā ca paurāḥ hatāḥ
tava sutaḥ ca bhāryā ca prahṛṣṭau
20. This kingdom, along with its entire territory, has been ruined by you. My very self (ātman) has been destroyed, along with my ministers. I am ruined, along with my sons, and the citizens are also destroyed. Yet, your son and your wife are greatly delighted.
इमां गिरं दारुणशब्दसंश्रितां निशम्य राजापि मुमोह दुःखितः ।
ततः स शोकं प्रविवेश पार्थिवः स्वदुष्कृतं चापि पुनस्तदास्मरत् ॥२१॥
21. imāṃ giraṃ dāruṇaśabdasaṃśritāṃ niśamya rājāpi mumoha duḥkhitaḥ ,
tataḥ sa śokaṃ praviveśa pārthivaḥ svaduṣkṛtaṃ cāpi punastadāsmarat.
21. imām giram dāruṇaśabdasaṃśritām
niśamya rājā api mumoha duḥkhitaḥ
tataḥ saḥ śokam praviveśa pārthivaḥ
svaduṣkṛtam ca api punaḥ tadā asmarat
21. dāruṇaśabdasaṃśritām imām giram
niśamya duḥkhitaḥ rājā api mumoha
tataḥ saḥ pārthivaḥ śokam praviveśa
punaḥ ca tadā api svaduṣkṛtam asmarat
21. Having heard this speech, which was filled with harsh words, the distressed king himself became bewildered. Thereupon, that ruler entered into sorrow, and he then remembered his own evil deed (karma) again.