Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

वाल्मीकि-रामायणम्       vālmīki-rāmāyaṇam - book-2, chapter-95

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
रामस्य वचनं श्रुत्वा भरतः प्रत्युवाच ह ।
किं मे धर्माद्विहीनस्य राजधर्मः करिष्यति ॥१॥
1. rāmasya vacanaṃ śrutvā bharataḥ pratyuvāca ha ,
kiṃ me dharmādvihīnasya rājadharmaḥ kariṣyati.
1. rāmasya vacanam śrutvā bharataḥ pratyuvāca ha
kim me dharmāt vihīnasya rājadharmaḥ kariṣyati
1. bharataḥ rāmasya vacanam śrutvā ha pratyuvāca:
dharmāt vihīnasya me kim rājadharmaḥ kariṣyati?
1. Having heard Rama's words, Bharata replied: "What will the constitutional duty (dharma) of a king do for me, who am devoid of righteousness (dharma)?"
शाश्वतो ऽयं सदा धर्मः स्थितो ऽस्मासु नरर्षभ ।
ज्येष्ठ पुत्रे स्थिते राजन्न कनीयान्भवेन्नृपः ॥२॥
2. śāśvato'yaṃ sadā dharmaḥ sthito'smāsu nararṣabha ,
jyeṣṭha putre sthite rājanna kanīyānbhavennṛpaḥ.
2. śāśvataḥ ayam sadā dharmaḥ sthitaḥ asmāsu nararṣabha
| jyeṣṭha putre sthite rājan na kanīyān bhavet nṛpaḥ
2. nararṣabha asmāsu śāśvataḥ ayam dharmaḥ sadā sthitaḥ
rājan jyeṣṭha putre sthite kanīyān nṛpaḥ na bhavet
2. O best of men (nararṣabha), this eternal natural law (dharma) is always established among us. When the eldest son is in place, O King, a younger son should not become king.
स समृद्धां मया सार्धमयोध्यां गच्छ राघव ।
अभिषेचय चात्मानं कुलस्यास्य भवाय नः ॥३॥
3. sa samṛddhāṃ mayā sārdhamayodhyāṃ gaccha rāghava ,
abhiṣecaya cātmānaṃ kulasyāsya bhavāya naḥ.
3. sa samṛddhām mayā sārdham ayodhyām gaccha rāghava
| abhiṣecaya ca ātmānam kulasya asya bhavāya naḥ
3. rāghava sa mayā sārdham samṛddhām ayodhyām gaccha
ca asya kulasya naḥ bhavāya ātmānam abhiṣecaya
3. O descendent of Raghu (rāghava), go with me to Ayodhyā, which is prosperous. And anoint yourself for the welfare of this our family.
राजानं मानुषं प्राहुर्देवत्वे संमतो मम ।
यस्य धर्मार्थसहितं वृत्तमाहुरमानुषम् ॥४॥
4. rājānaṃ mānuṣaṃ prāhurdevatve saṃmato mama ,
yasya dharmārthasahitaṃ vṛttamāhuramānuṣam.
4. rājānam mānuṣam prāhuḥ devatve sammataḥ mama |
yasya dharma-artha-sahitam vṛttam āhuḥ amānuṣam
4. (te) rājānam mānuṣam prāhuḥ mama devatve sammataḥ
(saḥ) yasya dharma-artha-sahitam vṛttam amānuṣam āhuḥ
4. They declare a king to be human, yet he is considered by me as divine, whose conduct, endowed with righteousness (dharma) and purpose, they call superhuman.
केकयस्थे च मयि तु त्वयि चारण्यमाश्रिते ।
दिवमार्य गतो राजा यायजूकः सतां मतः ॥५॥
5. kekayasthe ca mayi tu tvayi cāraṇyamāśrite ,
divamārya gato rājā yāyajūkaḥ satāṃ mataḥ.
5. kekaya-sthe ca mayi tu tvayi ca araṇyam āśrite
| divam ārya gataḥ rājā yāyajūkaḥ satām mataḥ
5. kekaya-sthe mayi ca tu tvayi ca araṇyam āśrite (sati)
ārya rājā satām yāyajūkaḥ mataḥ (san) divam gataḥ
5. While I was in Kekaya and you, O noble one, had resorted to the forest, the King, revered by the virtuous as one who performs many sacrifices (yāyajūkaḥ), departed to heaven.
उत्तिष्ठ पुरुषव्याघ्र क्रियतामुदकं पितुः ।
अहं चायं च शत्रुघ्नः पूर्वमेव कृतोदकौ ॥६॥
6. uttiṣṭha puruṣavyāghra kriyatāmudakaṃ pituḥ ,
ahaṃ cāyaṃ ca śatrughnaḥ pūrvameva kṛtodakau.
6. uttiṣṭha puruṣavyāghra kriyatām udakam pituḥ aham
ca ayam ca śatrughnaḥ pūrvam eva kṛta-udakau
6. puruṣavyāghra uttiṣṭha pituḥ udakam kriyatām aham
ca ayam śatrughnaḥ ca pūrvam eva kṛta-udakau
6. O tiger among men, rise! Perform the water ritual for your father. My brother Śatrughna and I have already completed our water offering.
प्रियेण किल दत्तं हि पितृलोकेषु राघव ।
अक्षय्यं भवतीत्याहुर्भवांश्चैव पितुः प्रियः ॥७॥
7. priyeṇa kila dattaṃ hi pitṛlokeṣu rāghava ,
akṣayyaṃ bhavatītyāhurbhavāṃścaiva pituḥ priyaḥ.
7. priyeṇa kila dattam hi pitṛlokeṣu rāghava akṣayyam
bhavati iti āhuḥ bhavān ca eva pituḥ priyaḥ
7. rāghava kila priyeṇa dattam hi pitṛlokeṣu akṣayyam
bhavati iti āhuḥ ca eva bhavān pituḥ priyaḥ
7. Indeed, Rāghava, it is said that what is offered by a loved one in the ancestral realms (pitṛloka) becomes imperishable, and you are truly beloved by your father.
तां श्रुत्वा करुणां वाचं पितुर्मरणसंहिताम् ।
राघवो भरतेनोक्तां बभूव गतचेतनः ॥८॥
8. tāṃ śrutvā karuṇāṃ vācaṃ piturmaraṇasaṃhitām ,
rāghavo bharatenoktāṃ babhūva gatacetanaḥ.
8. tām śrutvā karuṇām vācam pituḥ maraṇasaṃhitām
rāghavaḥ bharatena uktām babhūva gatacetanaḥ
8. bharatena uktām pituḥ maraṇasaṃhitām tām karuṇām
vācam śrutvā rāghavaḥ gatacetanaḥ babhūva
8. Hearing those compassionate words concerning his father's death, spoken by Bharata, Rāghava became unconscious.
वाग्वज्रं भरतेनोक्तममनोज्ञं परंतपः ।
प्रगृह्य बाहू रामो वै पुष्पिताग्रो यथा द्रुमः ।
वने परशुना कृत्तस्तथा भुवि पपात ह ॥९॥
9. vāgvajraṃ bharatenoktamamanojñaṃ paraṃtapaḥ ,
pragṛhya bāhū rāmo vai puṣpitāgro yathā drumaḥ ,
vane paraśunā kṛttastathā bhuvi papāta ha.
9. vāgvajram bharatena uktam amanojñam
paraṃtapaḥ pragṛhya bāhū rāmaḥ
vai puṣpitāgraḥ yathā drumaḥ vane
paraśunā kṛttaḥ tathā bhuvi papāta ha
9. rāmaḥ paraṃtapaḥ bharatena uktam
amanojñam vāgvajram bāhū pragṛhya
yathā puṣpitāgraḥ drumaḥ vane paraśunā
kṛttaḥ tathā bhuvi papāta ha vai
9. The tormentor of foes (paraṃtapaḥ), Rāma, (upon hearing) Bharata's unpleasant speech, which was like a thunderbolt, seized his arms and, like a tree with blossoming tips cut down by an axe in the forest, he thus fell to the ground.
तथा हि पतितं रामं जगत्यां जगतीपतिम् ।
कूलघातपरिश्रान्तं प्रसुप्तमिव कुञ्जरम् ॥१०॥
10. tathā hi patitaṃ rāmaṃ jagatyāṃ jagatīpatim ,
kūlaghātapariśrāntaṃ prasuptamiva kuñjaram.
10. tathā hi patitam rāmam jagatyām jagatīpatim
kūlaghātapariśrāntam prasuptam iva kuñjaram
10. tathā hi jagatyām patitam jagatīpatim rāmam
kūlaghātapariśrāntam prasuptam iva kuñjaram
10. Thus, Rama, the lord of the earth, had fallen to the ground, appearing like an elephant deeply asleep, utterly exhausted from breaking through riverbanks.
भ्रातरस्ते महेष्वासं सर्वतः शोककर्शितम् ।
रुदन्तः सह वैदेह्या सिषिचुः सलिलेन वै ॥११॥
11. bhrātaraste maheṣvāsaṃ sarvataḥ śokakarśitam ,
rudantaḥ saha vaidehyā siṣicuḥ salilena vai.
11. bhrātaraḥ te maheṣvāsam sarvataḥ śokakarśitam
rudantaḥ saha vaidehyā siṣicuḥ salilena vai
11. te bhrātaraḥ vaidehyā saha rudantaḥ sarvataḥ
śokakarśitam maheṣvāsam siṣicuḥ salilena vai
11. His brothers, along with Vaidehi (Sita), wept and sprinkled water upon him, that great archer (Rama), who was emaciated by grief from all directions.
स तु संज्ञां पुनर्लब्ध्वा नेत्राभ्यामास्रमुत्सृजन् ।
उपाक्रामत काकुत्स्थः कृपणं बहुभाषितुम् ॥१२॥
12. sa tu saṃjñāṃ punarlabdhvā netrābhyāmāsramutsṛjan ,
upākrāmata kākutsthaḥ kṛpaṇaṃ bahubhāṣitum.
12. sa tu saṃjñām punaḥ labdhvā netrābhyām āsram
utsṛjan upākramata kākutsthaḥ kṛpaṇam bahu bhāṣitum
12. tu saḥ kākutsthaḥ punaḥ saṃjñām labdhvā netrābhyām
āsram utsṛjan kṛpaṇam bahu bhāṣitum upākramata
12. But he, Kakutstha (Rama), having regained consciousness, shedding tears from his eyes, began to speak many pitiful words.
किं नु तस्य मया कार्यं दुर्जातेन महात्मना ।
यो मृतो मम शोकेन न मया चापि संस्कृतः ॥१३॥
13. kiṃ nu tasya mayā kāryaṃ durjātena mahātmanā ,
yo mṛto mama śokena na mayā cāpi saṃskṛtaḥ.
13. kim nu tasya mayā kāryam durjātena mahātmanā
yaḥ mṛtaḥ mama śokena na mayā ca api saṃskṛtaḥ
13. nu mayā durjātena mahātmanā tasya kim kāryam?
yaḥ mama śokena mṛtaḥ ca mayā api na saṃskṛtaḥ
13. What indeed can be done by me for that great-souled (mahātman) one, Lakshmana, who was born into such misfortune? For he died because of my sorrow and was not even properly consecrated (saṃskāra) by me.
अहो भरत सिद्धार्थो येन राजा त्वयानघ ।
शत्रुघेण च सर्वेषु प्रेतकृत्येषु सत्कृतः ॥१४॥
14. aho bharata siddhārtho yena rājā tvayānagha ,
śatrugheṇa ca sarveṣu pretakṛtyeṣu satkṛtaḥ.
14. aho bharata siddhārthaḥ yena rājā tvayā anagha
śatrughṇena ca sarveṣu pretakṛtyeṣu satkṛtaḥ
14. aho anagha bharata,
yena tvayā ca śatrughṇena sarveṣu pretakṛtyeṣu rājā satkṛtaḥ,
(sa tvam) siddhārthaḥ
14. Oh, sinless Bharata, you have indeed accomplished your purpose (siddhārtha), for through you and Shatrughna, the king has been honored in all the funeral rites (pretakṛtya).
निष्प्रधानामनेकाग्रं नरेन्द्रेण विनाकृताम् ।
निवृत्तवनवासो ऽपि नायोध्यां गन्तुमुत्सहे ॥१५॥
15. niṣpradhānāmanekāgraṃ narendreṇa vinākṛtām ,
nivṛttavanavāso'pi nāyodhyāṃ gantumutsahe.
15. niṣpradhānām anekāgrām narendreṇa vinākṛtām
nivṛttavanavāsaḥ api na ayodhyām gantum utsahe
15. nivṛttavanavāsaḥ api (aham) niṣpradhānām anekāgrām
narendreṇa vinākṛtām ayodhyām gantum na utsahe
15. Even though my forest exile (vanavāsa) is completed, I am not eager to go to Ayodhya, which is without a proper leader, disorganized, and deprived of its king.
समाप्तवनवासं मामयोध्यायां परंतप ।
को नु शासिष्यति पुनस्ताते लोकान्तरं गते ॥१६॥
16. samāptavanavāsaṃ māmayodhyāyāṃ paraṃtapa ,
ko nu śāsiṣyati punastāte lokāntaraṃ gate.
16. samāptavanavāsam mām ayodhyāyām parantapa
kaḥ nu śāsiṣyati punaḥ tāte lokāntaram gate
16. parantapa,
tāte lokāntaram gate (sati),
samāptavanavāsam mām ayodhyāyām kaḥ nu punaḥ śāsiṣyati
16. O tormentor of foes (parantapa), when my forest exile (vanavāsa) is completed and father has gone to another world, who indeed will guide me in Ayodhya again?
पुरा प्रेक्ष्य सुवृत्तं मां पिता यान्याह सान्त्वयन् ।
वाक्यानि तानि श्रोष्यामि कुतः कर्णसुखान्यहम् ॥१७॥
17. purā prekṣya suvṛttaṃ māṃ pitā yānyāha sāntvayan ,
vākyāni tāni śroṣyāmi kutaḥ karṇasukhānyaham.
17. purā prekṣya suvṛttam mām pitā yāni āha sāntvayan
vākyāni tāni śroṣyāmi kutaḥ karṇasukhāni aham
17. pitā purā suvṛttam mām prekṣya sāntvayan yāni karṇasukhāni vākyāni āha,
tāni aham kutaḥ śroṣyāmi
17. With father having passed on, where indeed can I now hear those comforting words (karṇasukhāni vākyāni) that he used to speak, consoling me when he saw my good conduct?
एवमुक्त्वा स भरतं भार्यामभ्येत्य राघवः ।
उवाच शोकसंतप्तः पूर्णचन्द्रनिभाननाम् ॥१८॥
18. evamuktvā sa bharataṃ bhāryāmabhyetya rāghavaḥ ,
uvāca śokasaṃtaptaḥ pūrṇacandranibhānanām.
18. evam uktvā saḥ bharatam bhāryām abhyetya rāghavaḥ
uvāca śokasaṃtaptaḥ pūrṇacandranibhānanām
18. rāghavaḥ śokasaṃtaptaḥ evam bharatam uktvā
pūrṇacandranibhānanām bhāryām abhyetya uvāca
18. Having thus spoken to Bharata, Rāghava, deeply afflicted by sorrow, approached his wife, whose face resembled the full moon, and spoke to her.
सीते मृतस्ते श्वशुरः पित्रा हीनो ऽसि लक्ष्मण ।
भरतो दुःखमाचष्टे स्वर्गतं पृथिवीपतिम् ॥१९॥
19. sīte mṛtaste śvaśuraḥ pitrā hīno'si lakṣmaṇa ,
bharato duḥkhamācaṣṭe svargataṃ pṛthivīpatim.
19. sīte mṛtaḥ te śvaśuraḥ pitrā hīnaḥ asi lakṣmaṇa
bharataḥ duḥkham ācaṣṭe svargatam pṛthivīpatim
19. sīte te śvaśuraḥ mṛtaḥ lakṣmaṇa pitrā hīnaḥ asi
bharataḥ svargatam pṛthivīpatim duḥkham ācaṣṭe
19. Sītā, your father-in-law is dead. Lakṣmaṇa, you are bereft of your father. Bharata announces the sorrowful news of the king, who has departed to heaven.
सान्त्वयित्वा तु तां रामो रुदन्तीं जनकात्मजाम् ।
उवाच लक्ष्मणं तत्र दुःखितो दुःखितं वचः ॥२०॥
20. sāntvayitvā tu tāṃ rāmo rudantīṃ janakātmajām ,
uvāca lakṣmaṇaṃ tatra duḥkhito duḥkhitaṃ vacaḥ.
20. sāntvayitvā tu tām rāmaḥ rudantīm janakātmajām
uvāca lakṣmaṇam tatra duḥkhitaḥ duḥkhitam vacaḥ
20. tu rāmaḥ duḥkhitaḥ rudantīm tām janakātmajām
sāntvayitvā tatra lakṣmaṇam duḥkhitam vacaḥ uvāca
20. But Rāma, having consoled that weeping daughter of Janaka, then, himself distressed, spoke sorrowful words to Lakṣmaṇa there.
आनयेङ्गुदिपिण्याकं चीरमाहर चोत्तरम् ।
जलक्रियार्थं तातस्य गमिष्यामि महात्मनः ॥२१॥
21. ānayeṅgudipiṇyākaṃ cīramāhara cottaram ,
jalakriyārthaṃ tātasya gamiṣyāmi mahātmanaḥ.
21. ānaya iṅgudipiṇyākam cīram āhara ca uttaram
jalakriyārtham tātasya gamiṣyāmi mahātmanaḥ
21. iṅgudipiṇyākam ānaya ca uttaram cīram āhara
tātasya mahātmanaḥ jalakriyārtham gamiṣyāmi
21. Bring the Iṅgudi oil-cake and another bark-garment. I shall go to perform the water-oblations for the great-souled father.
सीता पुरस्ताद्व्रजतु त्वमेनामभितो व्रज ।
अहं पश्चाद्गमिष्यामि गतिर्ह्येषा सुदारुणा ॥२२॥
22. sītā purastādvrajatu tvamenāmabhito vraja ,
ahaṃ paścādgamiṣyāmi gatirhyeṣā sudāruṇā.
22. sītā purastāt vrajatu tvam enām abhitaḥ vraja
aham paścāt gamiṣyāmi gatiḥ hi eṣā sudāruṇā
22. sītā purastāt vrajatu tvam enām abhitaḥ vraja
aham paścāt gamiṣyāmi hi eṣā gatiḥ sudāruṇā
22. Let Sita go in front, and you go by her side. I will follow behind, for this path is indeed very arduous.
ततो नित्यानुगस्तेषां विदितात्मा महामतिः ।
मृदुर्दान्तश्च शान्तश्च रामे च दृढ भक्तिमान् ॥२३॥
23. tato nityānugasteṣāṃ viditātmā mahāmatiḥ ,
mṛdurdāntaśca śāntaśca rāme ca dṛḍha bhaktimān.
23. tataḥ nityānugaḥ teṣām viditātmā mahāmatiḥ mṛduḥ
dāntaḥ ca śāntaḥ ca rāme ca dṛḍha bhaktimān
23. tataḥ teṣām nityānugaḥ viditātmā mahāmatiḥ mṛduḥ
dāntaḥ ca śāntaḥ ca rāme ca dṛḍha bhaktimān
23. Then, their constant companion, Sumantra, whose inner self (ātman) was understood and who possessed great intelligence, was gentle, self-controlled, and peaceful, and had firm devotion (bhakti) to Rama.
सुमन्त्रस्तैर्नृपसुतैः सार्धमाश्वास्य राघवम् ।
अवातारयदालम्ब्य नदीं मन्दाकिनीं शिवाम् ॥२४॥
24. sumantrastairnṛpasutaiḥ sārdhamāśvāsya rāghavam ,
avātārayadālambya nadīṃ mandākinīṃ śivām.
24. sumantraḥ taiḥ nṛpasutaiḥ sārdham āśvāsya rāghavam
avātārayat ālambya nadīm mandākinīm śivām
24. sumantraḥ taiḥ nṛpasutaiḥ sārdham rāghavam
āśvāsya ālambya śivām mandākinīm nadīm avātārayat
24. Then Sumantra, accompanied by those royal princes (nṛpasutaiḥ), having first consoled Rama (rāghavam), supported them as he helped them descend into the auspicious Mandakini river.
ते सुतीर्थां ततः कृच्छ्रादुपागम्य यशस्विनः ।
नदीं मन्दाकिनीं रम्यां सदा पुष्पितकाननाम् ॥२५॥
25. te sutīrthāṃ tataḥ kṛcchrādupāgamya yaśasvinaḥ ,
nadīṃ mandākinīṃ ramyāṃ sadā puṣpitakānanām.
25. te sutīrthām tataḥ kṛcchrāt upāgamya yaśasvinaḥ
nadīm mandākinīm ramyām sadā puṣpitakānanām
25. tataḥ te yaśasvinaḥ kṛcchrāt upāgamya sutīrthām
ramyām sadā puṣpitakānanām mandākinīm nadīm
25. Then those glorious ones, with some difficulty, reached the beautiful Mandakini river, which had excellent fords and whose forests were always in bloom.
शीघ्रस्रोतसमासाद्य तीर्थं शिवमकर्दमम् ।
सिषिचुस्तूदकं राज्ञे तत एतद्भवत्विति ॥२६॥
26. śīghrasrotasamāsādya tīrthaṃ śivamakardamam ,
siṣicustūdakaṃ rājñe tata etadbhavatviti.
26. śīghrasrotasamāsādya tīrtham śivam akardamam
siṣicuḥ tu udakam rājñe tata etat bhavatu iti
26. śīghrasrotasamāsādya tīrtham śivam akardamam
udakam rājñe siṣicuḥ tu tata etat bhavatu iti
26. Having reached the sacred bathing place, which had a swift current, was auspicious, and free of mud, they then sprinkled water, intending it for the king with the thought, 'May this (offering) be for him.'
प्रगृह्य च महीपालो जलपूरितमञ्जलिम् ।
दिशं याम्यामभिमुखो रुदन् वचनमब्रवीत् ॥२७॥
27. pragṛhya ca mahīpālo jalapūritamañjalim ,
diśaṃ yāmyāmabhimukho rudan vacanamabravīt.
27. pragṛhya ca mahīpālaḥ jalapūritam añjalim
diśam yāmyām abhimukhaḥ rudan vacanam abravīt
27. ca mahīpālaḥ jalapūritam añjalim pragṛhya
yāmyām diśam abhimukhaḥ rudan vacanam abravīt
27. And the king, taking his cupped hands full of water, and facing the southern direction, spoke, weeping.
एतत्ते राजशार्दूल विमलं तोयमक्षयम् ।
पितृलोकगतस्याद्य मद्दत्तमुपतिष्ठतु ॥२८॥
28. etatte rājaśārdūla vimalaṃ toyamakṣayam ,
pitṛlokagatasyādya maddattamupatiṣṭhatu.
28. etat te rājaśārdūla vimalam toyam akṣayam
pitṛlokagatasya adya mad-dattam upatiṣṭhatu
28. rājaśārdūla te pitṛlokagatasya adya etat
vimalam akṣayam toyam mad-dattam upatiṣṭhatu
28. O best of kings, may this pure, imperishable water, offered by me, reach you today, who have gone to the realm of the ancestors.
ततो मन्दाकिनी तीरात् प्रत्युत्तीर्य स राघवः ।
पितुश्चकार तेजस्वी निवापं भ्रातृभिः सह ॥२९॥
29. tato mandākinī tīrāt pratyuttīrya sa rāghavaḥ ,
pituścakāra tejasvī nivāpaṃ bhrātṛbhiḥ saha.
29. tataḥ mandākinī tīrāt pratyuttīrya sa rāghavaḥ
pituḥ cakāra tejasvī nivāpam bhrātṛbhiḥ saha
29. tataḥ sa tejasvī rāghavaḥ mandākinī tīrāt
pratyuttīrya bhrātṛbhiḥ saha pituḥ nivāpam cakāra
29. Then, the radiant Rama, having recrossed from the bank of the Mandakini (river), performed the ancestral offering for his father along with his brothers.
ऐङ्गुदं बदरीमिश्रं पिण्याकं दर्भसंस्तरे ।
न्यस्य रामः सुदुःखार्तो रुदन् वचनमब्रवीत् ॥३०॥
30. aiṅgudaṃ badarīmiśraṃ piṇyākaṃ darbhasaṃstare ,
nyasya rāmaḥ suduḥkhārto rudan vacanamabravīt.
30. aiṅgudam badarīmiśram piṇyākam darbhsaṃstare
nyasya rāmaḥ sudukhārtaḥ rudan vacanam abravīt
30. rāmaḥ sudukhārtaḥ rudan aiṅgudam badarīmiśram
piṇyākam darbhsaṃstare nyasya vacanam abravīt
30. Having placed an oil-cake made from Ingudi (seeds), mixed with Jujube fruits, upon a mat of Darbha grass, Rāma, overcome with great sorrow and weeping, spoke these words.
इदं भुङ्क्ष्व महाराजप्रीतो यदशना वयम् ।
यदन्नः पुरुषो भवति तदन्नास्तस्य देवताः ॥३१॥
31. idaṃ bhuṅkṣva mahārājaprīto yadaśanā vayam ,
yadannaḥ puruṣo bhavati tadannāstasya devatāḥ.
31. idam bhuṅkṣva mahārāja prītaḥ yat aśanāḥ vayam
yat annaḥ puruṣaḥ bhavati tat annāḥ tasya devatāḥ
31. mahārāja,
(tvam) prītaḥ (san) idam bhuṅkṣva.
yat-aśanāḥ vayam (iti jñātvā).
puruṣaḥ yat annaḥ bhavati,
tasya devatāḥ tat annāḥ (bhavanti).
31. O great king, please partake of this offering (food), being pleased that this is the kind of food we subsist on. For whatever food a person (puruṣa) eats, that same food becomes the sustenance for his deities (ancestors).
ततस्तेनैव मार्गेण प्रत्युत्तीर्य नदीतटात् ।
आरुरोह नरव्याघ्रो रम्यसानुं महीधरम् ॥३२॥
32. tatastenaiva mārgeṇa pratyuttīrya nadītaṭāt ,
āruroha naravyāghro ramyasānuṃ mahīdharam.
32. tataḥ tena eva mārgeṇa prati uttīrya nadītaṭāt
ārūroha naravyāghraḥ ramysānum mahīdharam
32. tataḥ naravyāghraḥ tena eva mārgeṇa nadītaṭāt
prati uttīrya ramysānum mahīdharam ārūroha
32. Then, by that very path, having climbed up from the riverbank, the tiger among men (Rāma) ascended the mountain with its lovely peaks.
ततः पर्णकुटीद्वारमासाद्य जगतीपतिः ।
परिजग्राह पाणिभ्यामुभौ भरतलक्ष्मणौ ॥३३॥
33. tataḥ parṇakuṭīdvāramāsādya jagatīpatiḥ ,
parijagrāha pāṇibhyāmubhau bharatalakṣmaṇau.
33. tataḥ parṇakuṭīdvāram āsādya jagatīpatiḥ
parijagrāha pāṇibhyām ubhau bharatalakṣmaṇau
33. tataḥ jagatīpatiḥ parṇakuṭīdvāram āsādya,
pāṇibhyām ubhau bharatalakṣmaṇau parijagrāha
33. Then, having reached the entrance of the leaf-hut, the lord of the earth (Rāma) embraced both Bharata and Lakṣmaṇa with his two hands.
तेषां तु रुदतां शब्दात् प्रतिश्रुत्काभवद्गिरौ ।
भ्रातॄणां सह वैदेह्या सिंहानां नर्दतामिव ॥३४॥
34. teṣāṃ tu rudatāṃ śabdāt pratiśrutkābhavadgirau ,
bhrātṝṇāṃ saha vaidehyā siṃhānāṃ nardatāmiva.
34. teṣām tu rudatām śabdāt pratiśrutkā abhavat girau
bhrātṝṇām saha vaidehyā siṃhānām nardatām iva
34. tu vaidehyā saha rudatām bhrātṝṇām teṣām śabdāt
girau pratiśrutkā siṃhānām nardatām iva abhavat
34. From the sound of those brothers crying along with Vaidehi, an echo (pratiśrutkā) arose on the mountain, like the roaring of lions.
विज्ञाय तुमुलं शब्दं त्रस्ता भरतसैनिकाः ।
अब्रुवंश्चापि रामेण भरतः संगतो ध्रुवम् ।
तेषामेव महाञ् शब्दः शोचतां पितरं मृतम् ॥३५॥
35. vijñāya tumulaṃ śabdaṃ trastā bharatasainikāḥ ,
abruvaṃścāpi rāmeṇa bharataḥ saṃgato dhruvam ,
teṣāmeva mahāñ śabdaḥ śocatāṃ pitaraṃ mṛtam.
35. vijñāya tumulam śabdam trastāḥ
bharatasainikāḥ abruvan ca api rāmeṇa
bharataḥ saṅgataḥ dhruvam teṣām
eva mahān śabdaḥ śocatām pitaram mṛtam
35. bharatasainikāḥ trastāḥ tumulam
śabdam vijñāya rāmeṇa bharataḥ saṅgataḥ
dhruvam ca api abruvan teṣām
eva mṛtam pitaram śocatām mahān śabdaḥ
35. Upon recognizing the tumultuous sound, Bharata's frightened soldiers said, "Surely Bharata has met Rama!" However, it was truly the great sound of those very ones (Rama and his companions) mourning their deceased father.
अथ वासान्परित्यज्य तं सर्वे ऽभिमुखाः स्वनम् ।
अप्येक मनसो जग्मुर्यथास्थानं प्रधाविताः ॥३६॥
36. atha vāsānparityajya taṃ sarve'bhimukhāḥ svanam ,
apyeka manaso jagmuryathāsthānaṃ pradhāvitāḥ.
36. atha vāsān parityajya tam sarve abhimukhāḥ svanam
api eka manasaḥ jagmuḥ yathāsthānam pradhāvitāḥ
36. atha sarve vāsān parityajya tam svanam abhimukhāḥ
api eka manasaḥ yathāsthānam pradhāvitāḥ jagmuḥ
36. Then, abandoning their camps, all of them, with one mind, rushed towards that sound from their respective positions.
हयैरन्ये गजैरन्ये रथैरन्ये स्वलंकृतैः ।
सुकुमारास्तथैवान्ये पद्भिरेव नरा ययुः ॥३७॥
37. hayairanye gajairanye rathairanye svalaṃkṛtaiḥ ,
sukumārāstathaivānye padbhireva narā yayuḥ.
37. hayaiḥ anye gajaiḥ anye rathaiḥ anye sualaṅkṛtaiḥ
sukumārāḥ tathā eva anye padbhiḥ eva narāḥ yayuḥ
37. anye hayaiḥ anye gajaiḥ anye sualaṅkṛtaiḥ rathaiḥ
tathā eva anye sukumārāḥ narāḥ padbhiḥ eva yayuḥ
37. Some went on horses, others on elephants, and still others on well-adorned chariots. Similarly, other delicate men went only on foot.
अचिरप्रोषितं रामं चिरविप्रोषितं यथा ।
द्रष्टुकामो जनः सर्वो जगाम सहसाश्रमम् ॥३८॥
38. aciraproṣitaṃ rāmaṃ ciraviproṣitaṃ yathā ,
draṣṭukāmo janaḥ sarvo jagāma sahasāśramam.
38. aciraproṣitam rāmam ciravipraṣitam yathā
draṣṭukāmaḥ janaḥ sarvaḥ jagāma sahasā āśramam
38. sarvaḥ janaḥ aciraproṣitam rāmam ciravipraṣitam
yathā draṣṭukāmaḥ sahasā āśramam jagāma
38. All the people, eager to see Rama - who had recently departed but whom they felt had been separated from them for a long time - suddenly went to his hermitage (āśrama).
भ्रातॄणां त्वरितास्ते तु द्रष्टुकामाः समागमम् ।
ययुर्बहुविधैर्यानैः खुरनेमिसमाकुलैः ॥३९॥
39. bhrātṝṇāṃ tvaritāste tu draṣṭukāmāḥ samāgamam ,
yayurbahuvidhairyānaiḥ khuranemisamākulaiḥ.
39. bhrātṝṇām tvaritāḥ te tu draṣṭukāmāḥ samāgamam
yayuḥ bahuvidhaiḥ yānaiḥ khuranemisamākulaiḥ
39. te tu bhrātṝṇām samāgamam draṣṭukāmāḥ tvaritāḥ
bahuvidhaiḥ khuranemisamākulaiḥ yānaiḥ yayuḥ
39. Eager to witness the reunion of the brothers, they hurried and proceeded by various kinds of vehicles, which were bustling with the sound of hooves and wheel-rims.
सा भूमिर्बहुभिर्यानैः खुरनेमिसमाहता ।
मुमोच तुमुलं शब्दं द्यौरिवाभ्रसमागमे ॥४०॥
40. sā bhūmirbahubhiryānaiḥ khuranemisamāhatā ,
mumoca tumulaṃ śabdaṃ dyaurivābhrasamāgame.
40. sā bhūmiḥ bahubhiḥ yānaiḥ khuranemisamāhatā
mumoca tumulam śabdam dyauḥ iva abhrasamāgame
40. sā bhūmiḥ bahubhiḥ yānaiḥ khuranemisamāhatā
tumulam śabdam mumoca dyauḥ iva abhrasamāgame
40. That ground, pounded by numerous vehicles with their hooves and wheel-rims, emitted a tumultuous sound, just as the sky does at the convergence of clouds.
तेन वित्रासिता नागाः करेणुपरिवारिताः ।
आवासयन्तो गन्धेन जग्मुरन्यद्वनं ततः ॥४१॥
41. tena vitrāsitā nāgāḥ kareṇuparivāritāḥ ,
āvāsayanto gandhena jagmuranyadvanaṃ tataḥ.
41. tena vitrāsitāḥ nāgāḥ kareṇuparivāritāḥ
āvāsayantaḥ gandhena jagmuḥ anyat vanam tataḥ
41. tena vitrāsitāḥ kareṇuparivāritāḥ nāgāḥ
gandhena āvāsayantaḥ tataḥ anyat vanam jagmuḥ
41. Terrified by that (sound), the elephants, accompanied by their female counterparts, departed from that place and went to another forest, marking their path with their scent.
वराहमृगसिंहाश्च महिषाः सर्क्षवानराः ।
व्याघ्र गोकर्णगवया वित्रेषुः पृषतैः सह ॥४२॥
42. varāhamṛgasiṃhāśca mahiṣāḥ sarkṣavānarāḥ ,
vyāghra gokarṇagavayā vitreṣuḥ pṛṣataiḥ saha.
42. varāhamṛgasiṃhāḥ ca mahiṣāḥ saṛkṣavānarāḥ
vyāghra gokarṇagavayā vitreṣuḥ pṛṣataiḥ saha
42. varāhamṛgasiṃhāḥ ca mahiṣāḥ saṛkṣavānarāḥ
vyāghra gokarṇagavayā pṛṣataiḥ saha vitreṣuḥ
42. Boars, deer, lions, buffaloes, along with bears and monkeys, tigers, gokarṇas, and wild oxen, fled along with spotted deer.
रथाङ्गसाह्वा नत्यूहा हंसाः कारण्डवाः प्लवाः ।
तथा पुंस्कोकिलाः क्रौञ्चा विसंज्ञा भेजिरे दिशः ॥४३॥
43. rathāṅgasāhvā natyūhā haṃsāḥ kāraṇḍavāḥ plavāḥ ,
tathā puṃskokilāḥ krauñcā visaṃjñā bhejire diśaḥ.
43. rathāṅgasāhvāḥ natyūhāḥ haṃsāḥ kāraṇḍavāḥ plavāḥ
tathā puṃskokilāḥ krauñcāḥ visañjñāḥ bhejire diśaḥ
43. rathāṅgasāhvāḥ natyūhāḥ haṃsāḥ kāraṇḍavāḥ plavāḥ
tathā puṃskokilāḥ krauñcāḥ visañjñāḥ diśaḥ bhejire
43. Cakravāka birds, natyūhas, swans, kāraṇḍavas, plavas, and male cuckoos and cranes, bewildered (visañjñāḥ) with fear, fled in all directions.
तेन शब्देन वित्रस्तैराकाशं पक्षिभिर्वृतम् ।
मनुष्यैरावृता भूमिरुभयं प्रबभौ तदा ॥४४॥
44. tena śabdena vitrastairākāśaṃ pakṣibhirvṛtam ,
manuṣyairāvṛtā bhūmirubhayaṃ prababhau tadā.
44. tena śabdena vitrastaiḥ ākāśam pakṣibhiḥ vṛtam
manuṣyaiḥ āvṛtā bhūmiḥ ubhayam prababhau tadā
44. tena śabdena vitrastaiḥ pakṣibhiḥ ākāśam vṛtam
manuṣyaiḥ bhūmiḥ āvṛtā (ca) tadā ubhayam prababhau
44. By that sound, the sky was covered by startled birds, and the earth was covered by humans; thus, both appeared splendid at that time.
तान्नरान्बाष्पपूर्णाक्षान् समीक्ष्याथ सुदुःखितान् ।
पर्यष्वजत धर्मज्ञः पितृवन्मातृवच्च सः ॥४५॥
45. tānnarānbāṣpapūrṇākṣān samīkṣyātha suduḥkhitān ,
paryaṣvajata dharmajñaḥ pitṛvanmātṛvacca saḥ.
45. tān narān bāṣpapūrṇākṣān samīkṣya atha suduḥkhitān
paryaṣvajata dharmajñaḥ pitṛvat mātṛvat ca saḥ
45. saḥ dharmajñaḥ tān bāṣpapūrṇākṣān suduḥkhitān
narān samīkṣya atha pitṛvat ca mātṛvat paryaṣvajata
45. Having seen those men, whose eyes were filled with tears and who were greatly distressed, then he, the knower of natural law (dharma), embraced them like a father and like a mother.
स तत्र कांश्चित् परिषस्वजे नरान्नराश्च के चित्तु तमभ्यवादयन् ।
चकार सर्वान् सवयस्यबान्धवान्यथार्हमासाद्य तदा नृपात्मजः ॥४६॥
46. sa tatra kāṃścit pariṣasvaje narānnarāśca ke cittu tamabhyavādayan ,
cakāra sarvān savayasyabāndhavānyathārhamāsādya tadā nṛpātmajaḥ.
46. saḥ tatra kān cit pariṣasvaje narān
narāḥ ca ke cit tu tam abhyavādayan
cakāra sarvān savayasyabāndhavān
yathārham āsādya tadā nṛpātmajaḥ
46. nṛpātmajaḥ saḥ tatra kān cit narān
pariṣasvaje ca ke cit narāḥ tu tam
abhyavādayan tadā yathārham āsādya
sarvān savayasyabāndhavān cakāra
46. There, the king's son embraced some men, while others, in turn, saluted him. Then, having met them, he treated all his companions and relatives appropriately.
ततः स तेषां रुदतां महात्मनां भुवं च खं चानुविनादयन् स्वनः ।
गुहा गिरीणां च दिशश्च संततं मृदङ्गघोषप्रतिमो विशुश्रुवे ॥४७॥
47. tataḥ sa teṣāṃ rudatāṃ mahātmanāṃ bhuvaṃ ca khaṃ cānuvinādayan svanaḥ ,
guhā girīṇāṃ ca diśaśca saṃtataṃ mṛdaṅgaghoṣapratimo viśuśruve.
47. tataḥ saḥ teṣām rudatām mahātmanām
bhuvam ca kham ca anuvinādayan
svanaḥ guhāḥ girīṇām ca diśaḥ ca
saṃtatam mṛdaṅgāghoṣapratimaḥ viśuśruve
47. tataḥ teṣām rudatām mahātmanām svanaḥ,
bhuvam ca kham ca anuvinādayan,
guhāḥ girīṇām ca diśaḥ ca saṃtatam mṛdaṅgāghoṣapratimaḥ saḥ viśuśruve
47. Then, the sound of those weeping great-souled individuals, echoing through both the earth and the sky, was continuously heard from the mountain caves and all directions, resembling the beat of a drum (mṛdaṅga).