Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-5, chapter-46

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
श्रीवसिष्ठ उवाच ।
विलासिनीभिर्वलितो मन्त्रिमण्डलपूजितः ।
वन्दितः सर्वसामन्तैश्छत्रचामरलालितः ॥ १ ॥
śrīvasiṣṭha uvāca ,
vilāsinībhirvalito mantrimaṇḍalapūjitaḥ ,
vanditaḥ sarvasāmantaiśchatracāmaralālitaḥ 1
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca vilāsinībhiḥ valitaḥ mantrimaṇḍalapūjitaḥ
vanditaḥ sarvasāmantaiḥ chatracāmaralālitaḥ
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca (saḥ) vilāsinībhiḥ valitaḥ
mantrimaṇḍalapūjitaḥ sarvasāmantaiḥ vanditaḥ chatracāmaralālitaḥ
1. Venerable Vasiṣṭha spoke: (He was) surrounded by charming women, revered by the council of ministers, saluted by all feudal lords, and honored with umbrellas and chowries.
सिद्धानुशासनः कान्तो ज्ञातराज्यगुणक्रमः ।
वीतशोकभयायासप्रज्ञः प्राप्तमहादशः ॥ २ ॥
siddhānuśāsanaḥ kānto jñātarājyaguṇakramaḥ ,
vītaśokabhayāyāsaprajñaḥ prāptamahādaśaḥ 2
2. siddhānuśāsanaḥ kāntaḥ jñātarājyaguṇakramaḥ
vītaśokabhayāyāsaprajñaḥ prāptamahādaśaḥ
2. siddhānuśāsanaḥ kāntaḥ jñātarājyaguṇakramaḥ
vītaśokabhayāyāsaprajñaḥ prāptamahādaśaḥ
2. He was one whose instructions were perfected, who was charming, and who understood the proper order of the kingdom's qualities. His intellect (prajñā) was free from grief, fear, and weariness, and he had attained a great position.
विस्मृतात्मस्वभावोऽभूदनिशं स्तवमङ्गलैः ।
आनन्दपूर्णया वृत्त्या भृशं क्षीव इवासवैः ॥ ३ ॥
vismṛtātmasvabhāvo'bhūdaniśaṃ stavamaṅgalaiḥ ,
ānandapūrṇayā vṛttyā bhṛśaṃ kṣīva ivāsavaiḥ 3
3. vismṛtātmasvabhāvaḥ abhūt aniśam stavamaṅgalaiḥ
ānandapūrṇayā vṛttyā bhṛśam kṣīvaḥ iva āsavaiḥ
3. vismṛtātmasvabhāvaḥ abhūt aniśam stavamaṅgalaiḥ
ānandapūrṇayā vṛttyā bhṛśam kṣīvaḥ iva āsavaiḥ
3. He constantly forgot the intrinsic nature (ātman) of his self, due to auspicious praises and benedictions. With a mind full of joy, he became exceedingly intoxicated, as if by fermented liquors.
कीरेषु श्वपचो राज्यं वर्षाण्यष्टौ चकार ह ।
आर्यवृत्तमशेषेण तावत्कालं बभार ह ॥ ४ ॥
kīreṣu śvapaco rājyaṃ varṣāṇyaṣṭau cakāra ha ,
āryavṛttamaśeṣeṇa tāvatkālaṃ babhāra ha 4
4. kīreṣu śvapacaḥ rājyam varṣāṇi aṣṭau cakāra
ha āryavṛttam aśeṣeṇa tāvatkālam babhāra ha
4. śvapacaḥ kīreṣu rājyam aṣṭau varṣāṇi cakāra
ha aśeṣeṇa tāvatkālam āryavṛttam babhāra ha
4. Indeed, the outcast (śvapaca) ruled the kingdom among the parrots for eight years. He fully maintained the conduct of noble people (āryavṛtta) for that entire period.
यदृच्छयैकदाथासावतिष्ठत्त्यक्तभूषणः ।
अतमस्तारकेन्द्वर्कतेजोऽम्भोदमिवाम्बरम् ॥ ५ ॥
yadṛcchayaikadāthāsāvatiṣṭhattyaktabhūṣaṇaḥ ,
atamastārakendvarkatejo'mbhodamivāmbaram 5
5. yadṛcchayā ekadā atha asau atiṣṭhat tyaktabhūṣaṇaḥ
atamaḥ tārakendvarkatejaḥ ambhodam iva ambaram
5. atha ekadā yadṛcchayā asau tyaktabhūṣaṇaḥ atiṣṭhat
atamaḥ tārakendvarkatejaḥ ambhodam iva ambaram
5. Then, once, by chance, he remained without ornaments. He was free from darkness, possessing the brilliance of stars, the moon, and the sun, appearing like the sky (ambara) when it is completely clear of clouds.
बह्वमन्यत नो हारकेयूरवलयान्यसौ ।
प्रभुताबृंहितं चेतो नाहार्यमभिनन्दति ॥ ६ ॥
bahvamanyata no hārakeyūravalayānyasau ,
prabhutābṛṃhitaṃ ceto nāhāryamabhinandati 6
6. bahu amanyata na hārakeyūravalayāni asau
prabhūtā-bṛṃhitam cetaḥ na āhāryam abhinandati
6. asau hārakeyūravalayāni bahu na amanyata
prabhūtā-bṛṃhitam cetaḥ āhāryam na abhinandati
6. He did not greatly value necklaces, armlets, and bracelets. A mind (cetas) expanded by power does not delight in external adornments.
एक एवाजिरं बाह्यं तादृग्वेषः स निर्ययौ ।
मुख्याङ्गं णान्नभोभागादस्तं गच्छन्निवांशुमान् ॥ ७ ॥
eka evājiraṃ bāhyaṃ tādṛgveṣaḥ sa niryayau ,
mukhyāṅgaṃ ṇānnabhobhāgādastaṃ gacchannivāṃśumān 7
7. ekaḥ eva ajiram bāhyam tādṛk-veṣaḥ saḥ niryayau
mukhyāṅgam ṇān nabho-bhāgāt astam gacchan iva aṃśumān
7. saḥ ekaḥ eva tādṛk-veṣaḥ ajiram bāhyam niryayau (saḥ) mukhyāṅgam
ṇān nabho-bhāgāt astam gacchan iva aṃśumān (niryayau)
7. He alone, wearing such attire, went out to the outer courtyard, just like the principal sun (aṃśumān) descending from the sky-region.
तत्रापश्यद्धनं श्यामं पीनं श्वपचपेटकम् ।
गायन्मृदु वसन्तोत्थं कोकिलानामिव व्रजम् ॥ ८ ॥
tatrāpaśyaddhanaṃ śyāmaṃ pīnaṃ śvapacapeṭakam ,
gāyanmṛdu vasantotthaṃ kokilānāmiva vrajam 8
8. tatra apaśyat ghanam śyāmam pīnam śvapacapeṭakam
gāyat mṛdu vasanta-uttham kokilānām iva vrajam
8. tatra saḥ ghanam śyāmam pīnam śvapacapeṭakam mṛdu gāyat
(tathā) vasanta-uttham kokilānām vrajam iva apaśyat
8. There he saw a stout, dark, and robust group of dog-eaters, singing softly, like a flock of cuckoos chanting spring melodies.
धुनानं वल्लकीतन्त्रीं करपल्लवलीलया ।
मृदुरेफं रणद्रेफामलिश्रेणिमिव द्रुमम् ॥ ९ ॥
dhunānaṃ vallakītantrīṃ karapallavalīlayā ,
mṛdurephaṃ raṇadrephāmaliśreṇimiva drumam 9
9. dhunānam vallakī-tantrīm kara-pallava-līlayā
mṛdu-repham raṇat-rephām ali-śreṇim iva drumam
9. (saḥ śvapacapeṭakam) vallakī-tantrīm
kara-pallava-līlayā dhunānam
(apaśyat) mṛdu-repham raṇat-rephām
ali-śreṇim iva drumam (dhunānam - implied)
9. (He saw the group) agitating the strings of a vīṇā with the playful grace of their sprout-like hands, just as a tree is (agitated by) a softly humming, buzzing swarm of bees.
एकस्तस्मात्समुत्तस्थौ जरावान्रक्तलोचनः ।
काचश्रृङ्गहिमापूर्णमिव श्वपचनायकः ॥ १० ॥
ekastasmātsamuttasthau jarāvānraktalocanaḥ ,
kācaśrṛṅgahimāpūrṇamiva śvapacanāyakaḥ 10
10. ekaḥ tasmāt samuttasthau jarāvān rakta-locanaḥ
kāca-śṛṅga-hima-āpūrṇam iva śvapaca-nāyakaḥ
10. tasmāt ekaḥ jarāvān rakta-locanaḥ śvapaca-nāyakaḥ
kāca-śṛṅga-hima-āpūrṇam iva samuttasthau
10. From that (group), one man, old and red-eyed, arose, resembling a chieftain of dog-eaters who appeared as if laden with shards of glass, horns, and snow.
भो कटंजेति सहसा वदन्कीरमहीपतिम् ।
इह राजा भवन्तं वा कच्चिद्गेयक्रियाविदम् ॥ ११ ॥
bho kaṭaṃjeti sahasā vadankīramahīpatim ,
iha rājā bhavantaṃ vā kaccidgeyakriyāvidam 11
11. bho kaṭañja iti sahasā vadan kīra-mahīpatim
iha rājā bhavantam vā kaccit geya-kriyā-vidam
11. (saḥ) sahasā bho kaṭañja iti vadan kīra-mahīpatim (uvāca) iha rājā geya-kriyā-vidam bhavantam vā kaccit.
.
.
11. Addressing the king of parrots suddenly with the words, 'O Kaṭañja!', (he asked,) 'Does the king here honor you, who are skilled in the art of singing...?
रक्तकण्ठं मानयति रागवानिव कोकिलम् ।
आपूरयति वा कच्चिद्गृहवस्त्रासनार्पणैः ॥ १२ ॥
raktakaṇṭhaṃ mānayati rāgavāniva kokilam ,
āpūrayati vā kaccidgṛhavastrāsanārpaṇaiḥ 12
12. rakta-kaṇṭham mānayati rāga-vān iva kokilam
āpūrayati vā kaccit gṛha-vastra-āsana-arpaṇaiḥ
12. (iha rājā) geya-kriyā-vidam bhavantam
rāgavān kokilam iva rakta-kaṇṭham
mānayati kaccit? vā
gṛha-vastra-āsana-arpaṇaiḥ āpūrayati kaccit?
12. ...as a passionate person honors a red-throated cuckoo? Or does he perhaps satisfy you with offerings of houses, clothes, and seats?
मधू रसालविटपं फलपुष्पभरैरिव ।
दर्शनेन तवाद्याहं परां निर्वृतिमागतः ॥ १३ ॥
madhū rasālaviṭapaṃ phalapuṣpabharairiva ,
darśanena tavādyāhaṃ parāṃ nirvṛtimāgataḥ 13
13. madhū rasāla-viṭapam phala-puṣpa-bharaiḥ iva
darśanena tava adya aham parām nirvṛtim āgataḥ
13. adya aham tava darśanena madhū phala-puṣpa-bharaiḥ
rasāla-viṭapam iva parām nirvṛtim āgataḥ
13. By seeing you today, I have attained supreme delight, just as spring (causes) a mango branch (to be laden) with abundant fruits and flowers.
पद्मं सूर्योदयेनेव चन्द्रोदय इवौषधी ।
आनन्दानामशेषाणां लाभानां महतामपि ॥ १४ ॥
padmaṃ sūryodayeneva candrodaya ivauṣadhī ,
ānandānāmaśeṣāṇāṃ lābhānāṃ mahatāmapi 14
14. padmam sūryodayena iva candrodaye iva auṣadhī
ānandānām aśeṣāṇām lābhānām mahatām api
14. sūryodayena iva padmam,
candrodaye iva auṣadhī,
aśeṣāṇām ānandānām api mahatām lābhānām (kāraṇam asti)
14. Just as a lotus (blooms) with the sunrise, and medicinal plants (flourish) with the moonrise, (this situation is a source) of all countless joys, and even of great benefits.
विश्रामाणामनन्तानां सीमान्तो बन्धुदर्शनम् ।
श्वपचे प्रवदत्येवं राजा यावत्तया तया ।
चकार तत्कालजया चेष्टयैवावधीरणम् ॥ १५ ॥
viśrāmāṇāmanantānāṃ sīmānto bandhudarśanam ,
śvapace pravadatyevaṃ rājā yāvattayā tayā ,
cakāra tatkālajayā ceṣṭayaivāvadhīraṇam 15
15. viśrāmāṇām anantānām sīmāntaḥ
bandhudarśanam śvapace pravadati
evam rājā yāvat tayā tayā cakāra
tatkālajayā ceṣṭayā eva avadhīraṇam
15. bandhudarśanam anantānām viśrāmāṇām (ca aśeṣāṇām ānandānām api mahatām lābhānām) sīmāntaḥ (asti).
yāvat rājā śvapace evam pravadati,
tayā tayā tatkālajayā ceṣṭayā eva avadhīraṇam cakāra.
15. The sight of a relative is the pinnacle of endless comforts, of all joys, and even of great gains. While the king was speaking thus to the dog-eater, he showed disregard (for the dog-eater) through various gestures that overcame the immediate situation.
तावद्वातायनगताः कान्ताः प्रकृतयस्तथा ।
श्वपचोऽयमिति ज्ञात्वा म्लानतामलमाययुः ॥ १६ ॥
tāvadvātāyanagatāḥ kāntāḥ prakṛtayastathā ,
śvapaco'yamiti jñātvā mlānatāmalamāyayuḥ 16
16. tāvat vātāyanagatāḥ kāntāḥ prakṛtayaḥ tathā
śvapacaḥ ayam iti jñātvā mlānatām alam āyayuḥ
16. tāvat vātāyanagatāḥ kāntāḥ prakṛtayaḥ tathā,
ayam śvapacaḥ iti jñātvā,
alam mlānatām āyayuḥ.
16. At that very moment, the beautiful ladies (prakṛti) who were positioned at the windows, realizing 'This is a dog-eater,' became exceedingly dejected.
पद्मास्तुषारप्रावृष्ट्या ग्रामाः सावग्रहा इव ।
दाववन्त इवाद्रीन्द्रा नागरा न विरेजिरे ॥ १७ ॥
padmāstuṣāraprāvṛṣṭyā grāmāḥ sāvagrahā iva ,
dāvavanta ivādrīndrā nāgarā na virejire 17
17. padmāḥ tuṣāraprāvṛṣṭyā grāmāḥ sāvagraḥāḥ iva
dāvavantaḥ iva adrīndrāḥ nāgarāḥ na virejire
17. nāgarāḥ tuṣāraprāvṛṣṭyā padmāḥ iva,
sāvagraḥāḥ grāmāḥ iva,
dāvavantaḥ adrīndrāḥ iva na virejire.
17. The city dwellers did not look bright (or cheerful), appearing like lotuses withered by a shower of frost, or like villages afflicted by an epidemic, or like great mountains engulfed in forest fires.
नृपोऽवधीरयामास तां तां श्वपचसंकथाम् ।
वृक्षाग्रगतमार्जारफेत्कारं मृगराडिव ॥ १८ ॥
nṛpo'vadhīrayāmāsa tāṃ tāṃ śvapacasaṃkathām ,
vṛkṣāgragatamārjāraphetkāraṃ mṛgarāḍiva 18
18. nṛpaḥ avadhīrayāmāsa tām tām śvapacasaṃkathām
vṛkṣāgragatamārjāraphetkāram mṛgarāṭ iva
18. nṛpaḥ tām tām śvapacasaṃkathām avadhīrayāmāsa,
mṛgarāṭ vṛkṣāgragatamārjāraphetkāram iva.
18. The king disregarded those various talks of outcasts, just as a lion disregards the hissing of a cat perched at the top of a tree.
सत्वरं प्रविवेशान्तःपुरमाम्लानमानवम् ।
राजहंस इवावर्षे सीदत्सरसिजं सरः ॥ १९ ॥
satvaraṃ praviveśāntaḥpuramāmlānamānavam ,
rājahaṃsa ivāvarṣe sīdatsarasijaṃ saraḥ 19
19. satvaram praviveśa antaḥpuram āmlānamānavam
rājahansaḥ iva avarṣe sīdat sarasijam saraḥ
19. saḥ satvaram āmlānamānavam antaḥpuram praviveśa,
avarṣe sīdat sarasijam saraḥ rājahansaḥ iva.
19. He quickly entered the inner palace, where the people were dejected, just as a royal swan (rājahansa) would enter a lake where the lotuses are withering during a rainless season.
सर्वावयवविश्रान्तां म्लाननामयमाययौ ।
जानुस्तम्भान्तरमहारन्ध्राग्निरिव दुर्द्रुमः ॥ २० ॥
sarvāvayavaviśrāntāṃ mlānanāmayamāyayau ,
jānustambhāntaramahārandhrāgniriva durdrumaḥ 20
20. sarvāvayavaviśrāntām mlānanām ayam āyayau
jānustambhāntaramahārandhrāgniḥ iva durdrumaḥ
20. ayam sarvāvayavaviśrāntām mlānanām (tām) āyayau,
durdrumaḥ jānustambhāntaramahārandhrāgniḥ iva.
20. He approached her, who was weary in all her limbs and had a faded face, feeling like a decaying tree (durdruma) aflame with a great fire in the hollow of its trunk.
तत्रापश्यदसौ सर्वं विषण्णवदनं जनम् ।
जालं कुङ्कुमपुष्पाणां भुक्तमूलमिवाखुना ॥ २१ ॥
tatrāpaśyadasau sarvaṃ viṣaṇṇavadanaṃ janam ,
jālaṃ kuṅkumapuṣpāṇāṃ bhuktamūlamivākhunā 21
21. tatra apaśyat asau sarvam viṣaṇṇavadanam janam
jālam kuṅkumapuṣpāṇām bhuktamūlam iva ākhunā
21. tatra asau sarvam viṣaṇṇavadanam janam apaśyat,
ākhunā bhuktamūlam kuṅkumapuṣpāṇām jālam iva.
21. There he saw all the people with dejected faces, like a cluster of saffron flowers whose roots have been eaten by a mouse.
मन्त्रिणो नागरा नार्यस्ततस्ते तं महीपतिम् ।
नास्प्राक्षुरपि तिष्ठन्तं गृह एव शवं यथा ॥ २२ ॥
mantriṇo nāgarā nāryastataste taṃ mahīpatim ,
nāsprākṣurapi tiṣṭhantaṃ gṛha eva śavaṃ yathā 22
22. mantriṇaḥ nāgarāḥ nāryaḥ tataḥ te tam mahīpatim
na asprākṣuḥ api tiṣṭhantam gṛhe eva śavam yathā
22. tataḥ mantriṇaḥ nāgarāḥ nāryaḥ te tam mahīpatim
gṛhe eva tiṣṭhantam api śavam yathā na asprākṣuḥ
22. Then, the ministers, citizens, and women did not even touch that king, who remained in his house, treating him like a corpse.
भृत्याश्चाकृतसत्कारं दूर एनमथात्यजन् ।
दुःखयुक्ता घनस्नेहा अपि बालाः शवं यथा ॥ २३ ॥
bhṛtyāścākṛtasatkāraṃ dūra enamathātyajan ,
duḥkhayuktā ghanasnehā api bālāḥ śavaṃ yathā 23
23. bhṛtyāḥ ca akṛtasatkāram dūram enam atha atyajan
duḥkhayuktāḥ ghanasnehāḥ api bālāḥ śavam yathā
23. bhṛtyāḥ ca akṛtasatkāram enam dūram atha atyajan
api bālāḥ duḥkhayuktāḥ ghanasnehāḥ śavam yathā
23. Servants, though they had not been properly honored, abandoned him from a distance. Even the children, despite their profound affection and sorrow, treated him like a corpse.
अनानन्दमुखं श्यामं शरीरं श्रीविवर्जितम् ।
दग्धं स्थलमिवैनं ते बह्वमन्यन्त नाकुलाः ॥ २४ ॥
anānandamukhaṃ śyāmaṃ śarīraṃ śrīvivarjitam ,
dagdhaṃ sthalamivainaṃ te bahvamanyanta nākulāḥ 24
24. anānandamukham śyāmam śarīram śrīvivarjitam dagdham
sthalam iva enam te bahu amanyanta na ākulāḥ
24. te na ākulāḥ enam anānandamukham śyāmam śarīram
śrīvivarjitam dagdham sthalam iva bahu amanyanta
24. Without agitation, they regarded him - whose face was devoid of joy, whose body was dark and bereft of splendor - very much like a burnt-out patch of ground.
धूमायमानदेहस्य परितापदशावती ।
नाढौकतास्य जनता पार्श्वमग्निर्गिरेरिव ॥ २५ ॥
dhūmāyamānadehasya paritāpadaśāvatī ,
nāḍhaukatāsya janatā pārśvamagnirgireriva 25
25. dhūmāyamānadehasya paritāpadaśāvatī na
āḍhaukata asya janatā pārśvam agniḥ girer iva
25. paritāpadaśāvatī janatā asya dhūmāyamānadehasya
pārśvam agniḥ girer iva na āḍhaukata
25. The populace, themselves experiencing a state of burning distress, did not approach his side, for he was like a smoking mountain-fire.
मन्दोत्साहाः समुद्भूताः सभ्यसंघातवर्जिताः ।
न तदाज्ञाः पदं प्रापुर्भस्मनीवाम्बुविप्रुषः ॥ २६ ॥
mandotsāhāḥ samudbhūtāḥ sabhyasaṃghātavarjitāḥ ,
na tadājñāḥ padaṃ prāpurbhasmanīvāmbuvipruṣaḥ 26
26. manda-utsāhāḥ samudbhūtāḥ sabhya-saṃghāta-varjitāḥ
na tat ājñāḥ padam prāpuḥ bhasmani iva ambu-vipruṣaḥ
26. manda-utsāhāḥ samudbhūtāḥ sabhya-saṃghāta-varjitāḥ
tat ājñāḥ padam na prāpuḥ bhasmani ambu-vipruṣaḥ iva
26. Those who had arisen with little enthusiasm and were shunned by respectable gatherings - their commands found no footing, much like drops of water absorbed by ashes.
क्रूरकर्मकराकारात्संगताशुभदायिनः ।
तस्माद्विशेषेण जना राक्षसादिव दुद्रुवुः ॥ २७ ॥
krūrakarmakarākārātsaṃgatāśubhadāyinaḥ ,
tasmādviśeṣeṇa janā rākṣasādiva dudruvuḥ 27
27. krūra-karma-karākārāt saṅgata-aśubha-dāyinaḥ
tasmāt viśeṣeṇa janāḥ rākṣasāt iva dudruvuḥ
27. krūra-karma-karākārāt saṅgata-aśubha-dāyinaḥ
tasmāt viśeṣeṇa janāḥ rākṣasāt iva dudruvuḥ
27. Because of their appearance as cruel doers, bringing misfortune through association, people particularly fled from them as they would from a demon (rākṣasa).
एक एव बभूवासौ जनमध्यगतोऽपि सन् ।
अर्थादिगुणनिर्मुक्तः परदेश इवाध्वगः ॥ २८ ॥
eka eva babhūvāsau janamadhyagato'pi san ,
arthādiguṇanirmuktaḥ paradeśa ivādhvagaḥ 28
28. ekaḥ eva babhūva asau jana-madhya-gataḥ api san
artha-ādi-guṇa-nirmuktaḥ para-deśe iva adhvagaḥ
28. asau ekaḥ eva babhūva api san jana-madhya-gataḥ
artha-ādi-guṇa-nirmuktaḥ adhvagaḥ iva para-deśe
28. Even while he was among people, that one remained utterly alone, free from qualities like wealth (artha), much like a traveler in a foreign land.
भृशमालपतेऽप्यस्मे नालापं नागरा ददुः ।
मुक्ताजालयुतायापि कीचकायाध्वगा इव ॥ २९ ॥
bhṛśamālapate'pyasme nālāpaṃ nāgarā daduḥ ,
muktājālayutāyāpi kīcakāyādhvagā iva 29
29. bhṛśam ālapate api asme na ālāpam nāgarāḥ daduḥ
muktā-jāla-yutāyāḥ api kīcakāya adhvagāḥ iva
29. nāgarāḥ bhṛśam ālapate api asme ālāpam na daduḥ
adhvagāḥ iva muktā-jāla-yutāyāḥ api kīcakāya
29. Even when he spoke profusely, the citizens offered no conversation, just as travelers would ignore a bamboo flute (kīcakā), even one belonging to a woman adorned with a network of pearls.
अथ सर्वे वयं दीर्घकालं श्वपचदूषिताः ।
प्रायश्चित्तैर्न शुद्ध्यामः प्रविशामो हुताशनम् ॥ ३० ॥
atha sarve vayaṃ dīrghakālaṃ śvapacadūṣitāḥ ,
prāyaścittairna śuddhyāmaḥ praviśāmo hutāśanam 30
30. atha sarve vayam dīrghakālam śvapacadūṣitāḥ
prāyaścittaiḥ na śuddhyāmaḥ praviśāmaḥ hutāśanam
30. atha dīrghakālam śvapacadūṣitāḥ sarve vayam
prāyaścittaiḥ na śuddhyāmaḥ hutāśanam praviśāmaḥ
30. Now, all of us, having been defiled by dog-eaters for a long time, cannot be purified by any penance. Therefore, we shall enter the fire.
इति निर्णीय नगरे नागरा मन्त्रिणस्तथा ।
अभितो ज्वालयामासुश्चिताः शुष्केन्धनैधिताः ॥ ३१ ॥
iti nirṇīya nagare nāgarā mantriṇastathā ,
abhito jvālayāmāsuścitāḥ śuṣkendhanaidhitāḥ 31
31. iti nirṇīya nagare nāgarāḥ mantriṇaḥ tathā
abhitaḥ jvālayāmāsuḥ citāḥ śuṣkendhanedhitāḥ
31. iti nirṇīya nagare nāgarāḥ tathā mantriṇaḥ
abhitaḥ śuṣkendhanedhitāḥ citāḥ jvālayāmāsuḥ
31. Having thus decided, the citizens and the ministers in the city then kindled pyres all around, which were intensified by dry fuel.
ज्वलितास्वभितस्तासु तारकास्विव खे तदा ।
बभूव नगरं सर्वमाक्रन्दपरमानवम् ॥ ३२ ॥
jvalitāsvabhitastāsu tārakāsviva khe tadā ,
babhūva nagaraṃ sarvamākrandaparamānavam 32
32. jvalitāsu abhitaḥ tāsu tārakāsu iva khe tadā
babhūva nagaram sarvam ākrandaparumānavam
32. tada tāsu jvalitāsu abhitaḥ tārakāsu iva khe
sarvam nagaram ākrandaparumānavam babhūva
32. When those pyres blazed all around, like stars in the sky, then the entire city became filled with people whose lamentation was extreme.
करुणारावमुखरैः कलत्रैर्बाष्पवर्षिभिः ।
अवष्टब्धं ज्वलत्कुण्डोपान्तमन्दरुदत्प्रजम् ॥ ३३ ॥
karuṇārāvamukharaiḥ kalatrairbāṣpavarṣibhiḥ ,
avaṣṭabdhaṃ jvalatkuṇḍopāntamandarudatprajam 33
33. karuṇārāvamukharaiḥ kalatraiḥ bāṣpavarṣibhiḥ
avaṣṭabdham jvalatkuṇḍopāntamandarudatprajam
33. [nagaram] karuṇārāvamukharaiḥ bāṣpavarṣibhiḥ kalatraiḥ [ca]
jvalatkuṇḍopāntamandarudatprajam avaṣṭabdham [babhūva]
33. The city was crowded by wives, who were showering tears and making noise with their pitiful cries, and by people slowly weeping near the blazing fire-pits.
अग्निकुण्डप्रविष्टानां मन्त्रिणां भृत्यरोदनैः ।
रुदत्क्रन्ददृढतरमरण्यमिव मारुतैः ॥ ३४ ॥
agnikuṇḍapraviṣṭānāṃ mantriṇāṃ bhṛtyarodanaiḥ ,
rudatkrandadṛḍhataramaraṇyamiva mārutaiḥ 34
34. agnikuṇḍapraviṣṭānām mantriṇām bhṛtyarodnaiḥ
rudatkrandadṛḍhataram araṇyam iva mārutaiḥ
34. bhṛtyarodnaiḥ mantriṇām agnikuṇḍapraviṣṭānām
iva araṇyam rudatkrandadṛḍhataram mārutaiḥ
34. The lamentations of the servants for the ministers who had entered the fire pit were like a forest crying and wailing even more intensely due to the winds.
चितादीपितविप्रेन्द्रमांसमांसलगन्धया ।
जातनीहारमुत्पातवात्ययावकरोद्धतैः ॥ ३५ ॥
citādīpitaviprendramāṃsamāṃsalagandhayā ,
jātanīhāramutpātavātyayāvakaroddhataiḥ 35
35. citādīpitaviprendramāṃsamāṃsalagandhayā
jātanīhāram utpātavātyayā avakaroddhataiḥ
35. citādīpitaviprendramāṃsamāṃsalagandhayā
jātanīhāram utpātavātyayā avakaroddhataiḥ
35. By the strong, meaty scent of the flesh of the foremost Brahmins (vipra) blazing on the pyres, which gave rise to a mist; and by the debris lifted high by the tempestuous winds of calamity.
वातदीर्घवसागन्धदूरानीतखगोर्जितैः ।
चक्रैर्व्योभाभवच्छन्नभास्करं जलदैरिव ॥ ३६ ॥
vātadīrghavasāgandhadūrānītakhagorjitaiḥ ,
cakrairvyobhābhavacchannabhāskaraṃ jaladairiva 36
36. vātadīrghavasāgandhadūrānītakhagōrjitaiḥ cakraiḥ
vyoma abhavat channabhāskaram jaladaiḥ iva
36. vātadīrghavasāgandhadūrānītakhagōrjitaiḥ cakraiḥ
vyoma channabhāskaram abhavat iva jaladaiḥ
36. The distant, prolonged cries of birds, drawn by the wind-borne scent of fat, along with their circling formations, made the sky become obscured, covering the sun, as if by storm clouds.
वातोद्धूतचितावह्निप्रज्वलद्व्योममण्डलम् ।
उड्डीनाग्निकणव्राततारासारदिगन्तरम् ॥ ३७ ॥
vātoddhūtacitāvahniprajvaladvyomamaṇḍalam ,
uḍḍīnāgnikaṇavrātatārāsāradigantaram 37
37. vātōddhūtacitāvahniprajvaladvyomamaṇḍalam
uḍḍīnāgnikaṇavrātatarāsāradigantaram
37. vātōddhūtacitāvahniprajvaladvyomamaṇḍalam
uḍḍīnāgnikaṇavrātatarāsāradigantaram
37. The sphere of the sky was ablaze with the fire of the pyres fanned by the wind; the horizons appeared as if showered with stars, which were actually swarms of flying fire-sparks.
प्रमत्ततस्करक्रन्दद्वेल्लद्वालकुमारकम् ।
संत्रस्तनागरापास्तजीविताख्यमसंस्थिति ॥ ३८ ॥
pramattataskarakrandadvelladvālakumārakam ,
saṃtrastanāgarāpāstajīvitākhyamasaṃsthiti 38
38. pramattataskarakrandadvelladbālakumārakam
saṃtrastanāgarāpastajīvitākhyam asaṃsthiti
38. pramattataskarakrandadvelladbālakumārakam
saṃtrastanāgarāpastajīvitākhyam asaṃsthiti
38. A state characterized by young children crying and trembling due to reckless thieves; by terrified citizens who have abandoned their very lives; and by utter disarray.
अलक्षितगृहं चौरलुण्ठिताखिलसंचयम् ।
त्यक्तपुत्रकलत्रं तन्मरणव्यग्रनागरम् ॥ ३९ ॥
alakṣitagṛhaṃ cauraluṇṭhitākhilasaṃcayam ,
tyaktaputrakalatraṃ tanmaraṇavyagranāgaram 39
39. alakṣitagṛham cauraluṇṭhitākhilasaṃcayam
tyaktaputrakalatram tat maraṇavyagranāgaram
39. tat alakṣitagṛham cauraluṇṭhitākhilasaṃcayam
tyaktaputrakalatram maraṇavyagranāgaram
39. That [state], with its houses unguarded, all its wealth plundered by thieves, its children and wives abandoned, and its citizens (nāgara) agitated by fear of death.
तस्मिंस्तथा वर्तमाने कष्टे विधिविपर्यये ।
अशेषजनताशेषकल्पान्तसदृशस्थितौ ॥ ४० ॥
tasmiṃstathā vartamāne kaṣṭe vidhiviparyaye ,
aśeṣajanatāśeṣakalpāntasadṛśasthitau 40
40. tasmin tathā vartamāne kaṣṭe vidhiviparyaye
aśeṣajanatā aśeṣakalpāntasadṛśasthitau
40. tasmin kaṣṭe vidhiviparyaye tathā vartamāne
aśeṣajanatā aśeṣakalpāntasadṛśasthitau
40. While that distressful situation, a reversal of destiny (vidhi), thus prevailed, the entire populace (janatā) found itself in a state resembling the end of a cosmic cycle (kalpānta).
राज्यसज्जनसंपर्कपवित्रीकृतधीरधीः ।
गवलश्चिन्तयामास शोकेनाकुलचेतनः ॥ ४१ ॥
rājyasajjanasaṃparkapavitrīkṛtadhīradhīḥ ,
gavalaścintayāmāsa śokenākulacetanaḥ 41
41. rājyasajjanasaṃparkapavitrīkṛtadhīradhīḥ
gavalaḥ cintayāmāsa śokena ākulacetanaḥ
41. rājyasajjanasaṃparkapavitrīkṛtadhīradhīḥ
ākulacetanaḥ gavalaḥ śokena cintayāmāsa
41. Gavala (Gavala), whose firm intellect (dhī) had been purified by contact (saṃparka) with the virtuous people (sajjana) of the kingdom (rājya), pondered, his mind (cetas) agitated by sorrow.
मदर्थे हि कदर्थोऽयं देशेऽस्मिन्स्थितिमागतः ।
अकालकल्पान्तमयः सर्वनायकनाशनः ॥ ४२ ॥
madarthe hi kadartho'yaṃ deśe'sminsthitimāgataḥ ,
akālakalpāntamayaḥ sarvanāyakanāśanaḥ 42
42. madarthe hi kadarthaḥ ayam deśe asmin sthitim
āgataḥ akālakalpāntamayaḥ sarvanāyaknāśanaḥ
42. hi ayam madarthe kadarthaḥ asmin deśe sthitim
āgataḥ akālakalpāntamayaḥ sarvanāyaknāśanaḥ
42. Indeed, this calamity, resembling a premature dissolution of the universe and capable of destroying all leaders, has come upon this land because of me.
किं मे जीवितदुःखेन मरणं मे महोत्सवः ।
लोकनिन्द्यस्य दुर्जन्तोर्जीवितान्मरणं वरम् ॥ ४३ ॥
kiṃ me jīvitaduḥkhena maraṇaṃ me mahotsavaḥ ,
lokanindyasya durjantorjīvitānmaraṇaṃ varam 43
43. kim me jīvitaduḥkhena maraṇam me mahotsavaḥ
lokanindyasya durjantoḥ jīvitāt maraṇam varam
43. me jīvitaduḥkhena kim? me maraṇam mahotsavaḥ.
lokanindyasya durjantoḥ jīvitāt maraṇam varam.
43. What is the use of this miserable life for me? Death itself would be a great celebration for me. For a wicked person, scorned by the world, death is preferable to living.
इति निश्चित्य गवलो ज्वलिते ज्वलने पुनः ।
पतङ्गवदनुद्वेगमकरोदाहुतिं वपुः ॥ ४४ ॥
iti niścitya gavalo jvalite jvalane punaḥ ,
pataṅgavadanudvegamakarodāhutiṃ vapuḥ 44
44. iti niścitya gavalaḥ jvalite jvalane punaḥ
pataṅgavat anudvegam akarot āhutim vapuḥ
44. iti niścitya gavalaḥ punaḥ jvalite jvalane anudvegam pataṅgavat vapuḥ āhutim akarot.
44. Having thus resolved, Gavala fearlessly made his body an offering into the blazing fire, just like a moth.
तस्मिन्बलाद्गवलनाम्नि हुताशराशौ देहे पतत्यवयवाकुलतां प्रयाते ।
स्वाङ्गावदाहदहनस्फुरणानुरोधादन्तर्जले झटिति बोधमवाप गाधिः ॥ ४५ ॥
tasminbalādgavalanāmni hutāśarāśau dehe patatyavayavākulatāṃ prayāte ,
svāṅgāvadāhadahanasphuraṇānurodhādantarjale jhaṭiti bodhamavāpa gādhiḥ 45
45. tasmin balāt gavalanāmni hutāśarāśau
dehe patati avayavākulatām prayāte
svāṅgāvadāhadahanasphuraṇānurodhāt
antarjale jhaṭiti bodham avāpa gādhiḥ
45. tasmin gavalanāmni hutāśarāśau balāt dehe patati (sati) avayavākulatām prayāte (sati),
svāṅgāvadāhadahanasphuraṇānurodhāt gādhiḥ antarjale jhaṭiti bodham avāpa.
45. As that body, named Gavala, fell forcefully into the pyre and reached a state of agitated limbs, then, prompted by the intense throbbing from the burning of his own body parts, Gadhi suddenly regained consciousness within the water.
श्रीवाल्मीकिरुवाच ।
इत्युक्तवत्यथ मुनौ दिवसो जगाम सायंतनाय विधयेऽस्तमिनो जगाम ।
स्नातुं सभा कृतनमस्करणा जगाम श्यामाक्षये रविकरैश्च सहाजगाम ॥ ४६ ॥
śrīvālmīkiruvāca ,
ityuktavatyatha munau divaso jagāma sāyaṃtanāya vidhaye'stamino jagāma ,
snātuṃ sabhā kṛtanamaskaraṇā jagāma śyāmākṣaye ravikaraiśca sahājagāma 46
46. iti uktavati atha munau divasaḥ jagāma
sāyaṃtanāya vidhaye astaminaḥ jagāma
snātum sabhā kṛtanamaskaraṇā jagāma
śyāmākṣaye ravikaraiḥ ca saha ājagāma
46. atha munau iti uktavati,
divasaḥ sāyaṃtanāya vidhaye jagāma,
astaminaḥ jagāma.
kṛtanamaskaraṇā sabhā snātum jagāma.
śyāmākṣaye ca ravikaraiḥ saha (rātriḥ) ājagāma.
46. Śrī Vālmīki said: Thus, when the sage had spoken, the day passed for the evening rituals, and the setting sun departed. The assembly, having offered salutations, went to bathe. As twilight faded into night, darkness also arrived along with the last sunbeams.