Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-5, chapter-30

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
श्रीवसिष्ठ उवाच ।
अथेमं परमं राम विज्ञानाभिगमे क्रमम् ।
श्रृणु दैत्येश्वरः सिद्धः प्रह्रादः स्वात्मना यथा ॥ १ ॥
śrīvasiṣṭha uvāca ,
athemaṃ paramaṃ rāma vijñānābhigame kramam ,
śrṛṇu daityeśvaraḥ siddhaḥ prahrādaḥ svātmanā yathā 1
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca atha imam paramam rāma vijñāna abhigame
kramam śṛṇu daityeśvaraḥ siddhaḥ prahrādaḥ sva ātmanā yathā
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca atha rāma (tvam)
imam paramam vijñāna abhigame
kramam śṛṇu yathā daityeśvaraḥ siddhaḥ
prahrādaḥ sva ātmanā (labdhvān)
1. Śrī Vasiṣṭha said: 'Now, O Rāma, listen to this supreme method, the process for attaining ultimate knowledge (vijñāna), as Prahlāda, the perfected lord of the Daityas, achieved it by his own true self (ātman).'
आसीत्पातालकुहरे विद्रावितसुरासुरः ।
हिरण्यकशिपुर्नाम नारायणपराक्रमः ॥ २ ॥
āsītpātālakuhare vidrāvitasurāsuraḥ ,
hiraṇyakaśipurnāma nārāyaṇaparākramaḥ 2
2. āsīt pātālakuhare vidrāvitasurāsuraḥ
hiraṇyakaśipuḥ nāma nārāyaṇaparākramaḥ
2. pātālakuhare hiraṇyakaśipuḥ nāma
vidrāvitasurāsuraḥ nārāyaṇaparākramaḥ āsīt
2. In the cavern of Pātāla, there was one named Hiraṇyakaśipu, who had put both gods and asuras to flight, and whose prowess was equal to Nārāyaṇa's.
आक्रान्तभुवनाभोगः स जहार हरेर्जगत् ।
षट्पदस्य बृहत्पत्रं राजहंस इवाम्बुजम् ॥ ३ ॥
ākrāntabhuvanābhogaḥ sa jahāra harerjagat ,
ṣaṭpadasya bṛhatpatraṃ rājahaṃsa ivāmbujam 3
3. ākrāntabhuvanaābhogaḥ saḥ jahāra hareḥ jagat
ṣaṭpadasya bṛhatpatram rājahṃsaḥ iva ambujam
3. He, having encompassed the entire expanse of the world, seized the universe from Hari, just as a royal swan takes a large lotus (even one frequented by) a bee.
चकार जगतां राज्यं समाक्रान्तसुरासरः ।
दन्ती निरस्तहंसौघो नलिन्यामलिनामिव ॥ ४ ॥
cakāra jagatāṃ rājyaṃ samākrāntasurāsaraḥ ,
dantī nirastahaṃsaugho nalinyāmalināmiva 4
4. cakāra jagatām rājyam samākrāntasurāsaraḥ
dantī nirastahaṃsaughaḥ nalinyām alinām iva
4. He, having completely subjugated gods and demons, established dominion over the worlds, just as an elephant, having scattered flocks of swans, asserts its dominance in a lotus pond, even over (the domain of) bees.
अथासावसुराधीशः कुर्वंस्त्रिभुवनेशताम् ।
कालेन सुषुवे पुत्रानङ्कुरानिव माधवः ॥ ५ ॥
athāsāvasurādhīśaḥ kurvaṃstribhuvaneśatām ,
kālena suṣuve putrānaṅkurāniva mādhavaḥ 5
5. atha asau asuraādhīśaḥ kurvan tribhuvaneśatām
kālena suṣuve putrān aṅkurān iva mādhavaḥ
5. Then that lord of demons, exercising lordship over the three worlds, in time gave birth to sons, just as Spring (mādhava) produces sprouts.
प्रह्रादनामा बलवान्प्रधानात्मा बभूव ह ।
तेषां मध्ये महार्हाणां मणीनामिव कौस्तुभः ॥ ७ ॥
prahrādanāmā balavānpradhānātmā babhūva ha ,
teṣāṃ madhye mahārhāṇāṃ maṇīnāmiva kaustubhaḥ 7
7. prahlādanāmā balavān pradhānaātmā babhūva ha
teṣām madhye mahārghāṇām maṇīnām iva kaustubhaḥ
7. Among those sons, one named Prahlāda, who was powerful and possessed a pre-eminent intrinsic nature (ātman), indeed came to be, just like the Kaustubha gem among highly valuable jewels.
तेनाराजत पुत्रेण हिरण्यकशिपुर्भृशम् ।
सर्वसौन्दर्ययुक्तेन वसन्तेनेव वत्सरः ॥ ८ ॥
tenārājata putreṇa hiraṇyakaśipurbhṛśam ,
sarvasaundaryayuktena vasanteneva vatsaraḥ 8
8. tena arājat putreṇa hiraṇyakaśipuḥ bhṛśam
sarvasaundaryayuktena vasantena iva vatsaraḥ
8. hiraṇyakaśipuḥ tena sarvasaundaryayuktena
putreṇa bhṛśam arājat vatsaraḥ vasantena iva
8. Hiranyakashipu shone exceedingly with that son, who was endowed with all beauty, just as a year becomes splendid with the arrival of spring.
अथ पुत्रसहायोऽसौ बलकोशसमन्वितः ।
आजगाम मदं दैत्यस्त्रिगण्डगलितेभवत् ॥ ९ ॥
atha putrasahāyo'sau balakośasamanvitaḥ ,
ājagāma madaṃ daityastrigaṇḍagalitebhavat 9
9. atha putrasahāyaḥ asau balakośasamanvitaḥ
ājagāma madam daityaḥ trigaṇḍagalitebhavat
9. atha putrasahāyaḥ balakośasamanvitaḥ asau
daityaḥ trigaṇḍagalitebhavat iva madam ājagāma
9. Then, that demon, accompanied by his son and possessing abundant strength and treasure, became extremely arrogant, like an elephant in full rut, from whose three temporal glands fluid streams.
तत्तापाक्रान्तितापेन त्रिजगन्ति विकासिना ।
कल्पान्तसूर्यगणवन्नवयैव करश्रिया ॥ १० ॥
tattāpākrāntitāpena trijaganti vikāsinā ,
kalpāntasūryagaṇavannavayaiva karaśriyā 10
10. tattāpākrāntitāpena trijaganti vikāsinā
kalpāntasūryagaṇavat navayā eva karaśriyā
10. tattāpākrāntitāpena trijaganti vikāsinā
navayā eva karaśriyā kalpāntasūryagaṇavat
10. Through his overwhelming torment, which radiated intensely throughout the three worlds, like the multitudinous suns at the end of a cosmic cycle, with their fierce, new splendor of rays.
अखिद्यन्तास्य तेनाथ सूर्येन्दुप्रमुखाः सुराः ।
दुर्विलासविलोलस्य बालस्येव स्वबन्धवः ॥ ११ ॥
akhidyantāsya tenātha sūryendupramukhāḥ surāḥ ,
durvilāsavilolasya bālasyeva svabandhavaḥ 11
11. akhidyanta asya tena atha sūryendupramukhāḥ
surāḥ durvilāsavilolasya bālasya iva svabandhavaḥ
11. atha asya tena durvilāsavilolasya bālasya
svabandhavaḥ iva sūryendupramukhāḥ surāḥ akhidyanta
11. Then, the gods, led by Surya (Sun) and Indu (Moon), were distressed by him (the demon), just as one's own relatives are troubled by a mischievous child prone to wanton pranks.
प्रार्थयांचक्रिरेऽथाजं दैत्येन्द्रेभपतेर्वधे ।
न क्षमन्ते महान्तोपि पौनःपुन्येन दुष्क्रियाम् ॥ १२ ॥
prārthayāṃcakrire'thājaṃ daityendrebhapatervadhe ,
na kṣamante mahāntopi paunaḥpunyena duṣkriyām 12
12. prārthayāṃcakrire atha ajam daityendrebbhapateḥ vadhe
na kṣamante mahāntaḥ api paunaḥpunyena duṣkriyām
12. atha te ajam daityendrebbhapateḥ vadhe prārthayāṃcakrire.
mahāntaḥ api paunaḥpunyena duṣkriyām na kṣamante.
12. Then, they prayed to the unborn (Aja, Brahma) for the slaying of the lord of the demon-elephants. Indeed, even great beings do not tolerate repeated wicked deeds.
ततः प्रलयपर्यस्तजगद्धर्घरजृम्भितम् ।
दिग्दन्तिदशनप्रख्यनखवज्रादिजृम्भितम् ॥ १३ ॥
tataḥ pralayaparyastajagaddhargharajṛmbhitam ,
digdantidaśanaprakhyanakhavajrādijṛmbhitam 13
13. tataḥ pralayaparyastajagaddhargharajṛmbhitam
digdantidaśanaprakhyanakhavajrādijṛmbhitam
13. tataḥ (rūpam) pralayaparyastajagaddhargharajṛmbhitam digdantidaśanaprakhyanakhavajrādijṛmbhitam (ca āsīt).
13. Then, (the form was) vast, roaring with the sound of worlds consumed by cosmic dissolution, and manifesting nails like thunderbolts, resembling the tusks of the directional elephants.
स्थिरविद्युल्लताजालभासुरद्विजमण्डलम् ।
दशदिक्कोटरोद्भान्तज्वलज्ज्वलनकुण्डलम् ॥ १४ ॥
sthiravidyullatājālabhāsuradvijamaṇḍalam ,
daśadikkoṭarodbhāntajvalajjvalanakuṇḍalam 14
14. sthira-vidyullatājālabhāsuradvijamaṇḍalam
daśadikkotarodbhāntajvalajjvalanakuṇḍalam
14. (rūpam ca) sthiravidyullatājālabhāsuradvijamaṇḍalam daśadikkotarodbhāntajvalajjvalanakuṇḍalam (āsīt).
14. Its array of teeth gleamed brilliantly like a network of unceasing lightning flashes, and its earrings were blazing fires emanating from the hollows of the ten directions.
समस्तकुलशैलेन्द्रपिण्डपीठोद्भटोदरम् ।
दोर्द्रुमाधूतनिर्धूतस्फुरद्ब्रह्माण्डखर्परम् ॥ १५ ॥
samastakulaśailendrapiṇḍapīṭhodbhaṭodaram ,
dordrumādhūtanirdhūtasphuradbrahmāṇḍakharparam 15
15. samastakulaśailendrapinḍapīṭhodbhaṭodaram
dordrumādhūtanirdhūtasphuradbrahmāṇḍakharparam
15. (rūpam ca) samastakulaśailendrapinḍapīṭhodbhaṭodaram dordrumādhūtanirdhūtasphuradbrahmāṇḍakharparam (āsīt).
15. Its enormous belly was a massive pedestal formed by all the chief mountain ranges, and its tree-like arms, by their shaking, caused the trembling, shining shell of the universe (brahmāṇḍa) to be cast about.
वदनोदरनिष्क्रान्तवातोत्सारितपर्वतम् ।
त्रिजगद्दहनोद्युक्तकोपकल्पाग्निगर्वितम् ॥ १६ ॥
vadanodaraniṣkrāntavātotsāritaparvatam ,
trijagaddahanodyuktakopakalpāgnigarvitam 16
16. vadana-udara-niṣkrānta-vāta-utsārita-parvatam
tri-jagat-dahana-udyukta-kopa-kalpa-agni-garvitam
16. vadana-udara-niṣkrānta-vāta-utsārita-parvatam
tri-jagat-dahana-udyukta-kopa-kalpa-agni-garvitam
16. Whose mountains are displaced by the wind emanating from his mouth and belly, and who is fierce with the destructive fire of the cosmic dissolution (kalpāgni) ignited by wrath, ready to incinerate the three worlds.
सटाविकटपीनांसस्पन्दप्रेरितभास्करम् ।
रोमकूपलसद्वह्निपुञ्जापिञ्जरपर्वतम् ॥ १७ ॥
saṭāvikaṭapīnāṃsaspandapreritabhāskaram ,
romakūpalasadvahnipuñjāpiñjaraparvatam 17
17. saṭā-vikaṭa-pīna-aṃsa-spanda-prerita-bhāskaram
roma-kūpa-lasat-vahni-puñja-āpiñjara-parvatam
17. saṭā-vikaṭa-pīna-aṃsa-spanda-prerita-bhāskaram
roma-kūpa-lasat-vahni-puñja-āpiñjara-parvatam
17. Whose sun is agitated by the trembling of his mighty, stout shoulders adorned with manes, and whose mountains are colored reddish-brown by the clusters of fire shining from his hair follicles.
कुलाचलमहाकुड्यघटनोद्भटदिक्तटम् ।
सर्वावयवनिष्क्रान्तपट्टिशप्रासतोमरम् ॥ १८ ॥
kulācalamahākuḍyaghaṭanodbhaṭadiktaṭam ,
sarvāvayavaniṣkrāntapaṭṭiśaprāsatomaram 18
18. kula-acala-mahā-kuḍya-ghaṭana-udbhaṭa-dik-taṭam
sarva-avayava-niṣkrānta-paṭṭiśa-prāsa-tomaram
18. kula-acala-mahā-kuḍya-ghaṭana-udbhaṭa-dik-taṭam
sarva-avayava-niṣkrānta-paṭṭiśa-prāsa-tomaram
18. Whose edges of the directions are formidable, formed by the great walls of the principal mountains (kulācala), and from whose all limbs emanate battle-axes (paṭṭiśa), spears (prāsa), and javelins (tomara).
नारसिंहं वपुः कृत्वा माधवोऽहन्महासुरम् ।
लसत्कटकटारावं तुरङ्गममिव द्विपः ॥ १९ ॥
nārasiṃhaṃ vapuḥ kṛtvā mādhavo'hanmahāsuram ,
lasatkaṭakaṭārāvaṃ turaṅgamamiva dvipaḥ 19
19. nārasiṃham vapuḥ kṛtvā mādhavaḥ ahan mahāsuram
lasat kaṭakaṭārāvam turaṅgamam iva dvipaḥ
19. mādhavaḥ nārasiṃham vapuḥ kṛtvā mahāsuram ahan
dvipaḥ iva lasat kaṭakaṭārāvam turaṅgamam
19. Having assumed the Narasimha (man-lion) form, Madhava killed the great demon, just as an elephant (dvipa) kills a horse (turaṅgama) with a fierce, crushing sound.
पौरमासुरमुद्वान्तैददाहेक्षणवह्निभिः ।
स सर्वभूतकल्पान्ते जगज्जालमिवानलः ॥ २० ॥
pauramāsuramudvāntaidadāhekṣaṇavahnibhiḥ ,
sa sarvabhūtakalpānte jagajjālamivānalaḥ 20
20. pauram āsuram udvāntaiḥ dadāha īkṣaṇavahnibhiḥ |
saḥ sarvabhūtakalpānte jagajjālam iva analaḥ ||
20. saḥ īkṣaṇavahnibhiḥ udvāntaiḥ āsuram pauram dadāha sarvabhūtakalpānte analaḥ jagajjālam iva.
20. He burned the demonic city with the fires emitted from his eyes, just as the cosmic fire (anala) consumes the entire network of worlds at the end of a cosmic cycle (kalpa) for all beings.
नृसिंहमारुते तस्मिन्भृशं क्षोभमुपागते ।
विस्फूर्जितघनास्फोटैरेकार्णव इवाकुले ॥ २१ ॥
nṛsiṃhamārute tasminbhṛśaṃ kṣobhamupāgate ,
visphūrjitaghanāsphoṭairekārṇava ivākule 21
21. nṛsiṃhamārute tasmin bhṛśam kṣobham upāgate |
visphūrjitaghanāsphoṭaiḥ ekārṇavaḥ iva ākule ||
21. tasmin nṛsiṃhamārute bhṛśam kṣobham upāgate visphūrjitaghanāsphoṭaiḥ ākule ekārṇavaḥ iva (āsīt).
21. When that Narasimha, like a storm wind (māruta), became greatly agitated, he was like the single ocean (ekārṇava) at the time of dissolution, turbulent with the thundering outbursts of dense clouds.
दुद्रुवुर्दानवौघास्ते दिग्ज्वलन्मशका इव ।
उपाययुरदृश्यत्वं दीपा इव गतत्विषः ॥ २२ ॥
dudruvurdānavaughāste digjvalanmaśakā iva ,
upāyayuradṛśyatvaṃ dīpā iva gatatviṣaḥ 22
22. dudruvuḥ dānavaughāḥ te digjvalanmaśakāḥ iva
| upāyayuḥ adṛśyatvam dīpāḥ iva gatatviṣaḥ ||
22. te dānavaughāḥ digjvalanmaśakāḥ iva dudruvuḥ.
gatatviṣaḥ dīpāḥ iva adṛśyatvam upāyayuḥ.
22. Those hosts of Dānavas fled, like glowing insects (scattering) in all directions. They attained invisibility, just like lamps that have lost their radiance.
अथ विद्रुतदैत्येन्द्रं दग्धान्तःपुरमण्डलम् ।
बभूव पातालतलं कल्पक्षुण्णजगत्समम् ॥ २३ ॥
atha vidrutadaityendraṃ dagdhāntaḥpuramaṇḍalam ,
babhūva pātālatalaṃ kalpakṣuṇṇajagatsamam 23
23. atha vidrutadaityendram dagdhāntaḥpuramaṇḍalam
| babhūva pātālatalam kalpakṣuṇṇajagatsamam ||
23. atha vidrutadaityendram dagdhāntaḥpuramaṇḍalam pātālatalam kalpakṣuṇṇajagatsamam babhūva.
23. Then, the nether world (pātālatala), with its demon lords having fled and its inner palace realm burned, became equivalent to a world shattered at the end of a cosmic cycle (kalpa).
अकालकल्पान्तविधौ हत्वा दैत्यं शनैर्विभौ ।
क्वापि याते समाश्वस्तसुरसंरम्भपूजिते ॥ २४ ॥
akālakalpāntavidhau hatvā daityaṃ śanairvibhau ,
kvāpi yāte samāśvastasurasaṃrambhapūjite 24
24. akālakalpāntavidhau hatvā daityaṃ śanaiḥ vibhau
kva api yāte samāśvastasurasaṃrambhapūjite
24. vibhau akālakalpāntavidhau daityaṃ hatvā
samāśvastasurasaṃrambhapūjite śanaiḥ kva api yāte
24. After the Lord, having killed the demon in a manner resembling an untimely cosmic dissolution and being worshipped by the now-reassured and zealous gods, had gradually departed somewhere...
मृतशिष्टा दनुसुताः प्रह्रादपरिपालिताः ।
दग्धं तं देशमाजग्मुः सरः शुष्कमिवाण्डजाः ॥ २५ ॥
mṛtaśiṣṭā danusutāḥ prahrādaparipālitāḥ ,
dagdhaṃ taṃ deśamājagmuḥ saraḥ śuṣkamivāṇḍajāḥ 25
25. mṛtaśiṣṭāḥ danusutāḥ prahrādaparipālitāḥ dagdhaṃ
taṃ deśaṃ ājagmuḥ saraḥ śuṣkaṃ iva aṇḍajāḥ
25. prahrādaparipālitāḥ mṛtaśiṣṭāḥ danusutāḥ
śuṣkaṃ saraḥ iva dagdhaṃ taṃ deśaṃ ājagmuḥ
25. The surviving sons of Danu (daityas), protected by Prahlāda, returned to that burned land, just as birds return to a dry lake.
तत्र कालोचितां कृत्वा स्वनाशपरिदेवनाम् ।
और्ध्वदेहिकसत्कारं चक्रुः प्रेतेषु बन्धुषु ॥ २६ ॥
tatra kālocitāṃ kṛtvā svanāśaparidevanām ,
aurdhvadehikasatkāraṃ cakruḥ preteṣu bandhuṣu 26
26. tatra kālocitāṃ kṛtvā svanāśaparidevanām
aurdhvadehikasatkāraṃ cakruḥ preteṣu bandhuṣu
26. tatra kālocitāṃ svanāśaparidevanām kṛtvā
preteṣu bandhuṣu aurdhvadehikasatkāraṃ cakruḥ
26. There, having performed lamentations for their own devastation, appropriate for the occasion, they carried out the funeral rites for their deceased relatives.
हतबन्धुजनं प्लुष्टबन्धुबान्धवमण्डलम् ।
शनैराश्वासयामासुर्मृतशिष्टं स्वकं जनम् ॥ २७ ॥
hatabandhujanaṃ pluṣṭabandhubāndhavamaṇḍalam ,
śanairāśvāsayāmāsurmṛtaśiṣṭaṃ svakaṃ janam 27
27. hatabandhujanaṃ pluṣṭabandhubāndhavamaṇḍalam
śanaiḥ āśvāsayāmāsuḥ mṛtaśiṣṭaṃ svakaṃ janam
27. śanaiḥ hatabandhujanaṃ pluṣṭabandhubāndhavamaṇḍalam
mṛtaśiṣṭaṃ svakaṃ janam āśvāsayāmāsuḥ
27. They gradually consoled their own surviving people, whose relatives had been killed and whose entire circle of kinsmen and friends had been destroyed.
चित्रार्पितोपमदुराकृतयो निरीहा दीनाशया हि महताम्बुरुहोपमानाः ।
शोकोपतप्तमनसोऽसुरनायकास्ते दग्धद्रुमा इव निरस्तविकारमासन् ॥ २८ ॥
citrārpitopamadurākṛtayo nirīhā dīnāśayā hi mahatāmburuhopamānāḥ ,
śokopataptamanaso'suranāyakāste dagdhadrumā iva nirastavikāramāsan 28
28. citra-arpita-upama-durākṛtayaḥ nirīhāḥ
dīna-āśayāḥ hi mahatām-amburuha-upamānāḥ
śoka-upatapta-manasaḥ asura-nāyakāḥ te
dagdha-drumāḥ iva nirasta-vikāram āsan
28. hi te asura-nāyakāḥ citra-arpita-upama-durākṛtayaḥ
nirīhāḥ dīna-āśayāḥ
śoka-upatapta-manasaḥ mahatām-amburuha-upamānāḥ
dagdha-drumāḥ iva nirasta-vikāram āsan
28. Indeed, those demon chiefs, whose forms were as unmoving as figures painted in a picture, became devoid of desire and had pitiable hopes. Their minds were afflicted by sorrow. They were like great lotuses and like burnt trees, completely devoid of activity.