Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-3, chapter-77

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
श्रीवसिष्ठ उवाच ।
एतस्मिन्नन्तरे तत्र किरातजनमण्डले ।
हस्तहार्यतमःपिण्डा बभूवासितयामिनी ॥ १ ॥
śrīvasiṣṭha uvāca ,
etasminnantare tatra kirātajanamaṇḍale ,
hastahāryatamaḥpiṇḍā babhūvāsitayāminī 1
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca etasmin antare tatra kirātajanamandale
hastahāryatamaḥpiṇḍā babhūva asitayāminī
1. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca etasmin antare tatra kirātajanamandale
asitayāminī hastahāryatamaḥpiṇḍā babhūva
1. Shri Vasistha said: Meanwhile, in that region of the Kirata people, the black night became so dense that its darkness seemed like a mass that could be grasped by hand.
नीलमेघपटच्छन्ना निरिन्दुगगनान्तरा ।
तमालवनसंपिण्डा मांसलोड्डीनकज्जला ॥ २ ॥
nīlameghapaṭacchannā nirindugaganāntarā ,
tamālavanasaṃpiṇḍā māṃsaloḍḍīnakajjalā 2
2. nīlameghapaṭacchannā nirindugaganāntarā
tamālavanasampiṇḍā māṃsalauḍḍīnakajjalā
2. sā (yāminī) nīlameghapaṭacchannā nirindugaganāntarā
tamālavanasampiṇḍā māṃsalauḍḍīnakajjalā
2. It was veiled by masses of dark clouds, its sky utterly devoid of the moon. Its denseness resembled a Tāmala forest, and it was like dense, surging lampblack.
लताघनतया ग्रामकोटरैकान्ध्यमन्थरा ।
गृहचत्वरसंबाधे नगरे नवयौवना ॥ ३ ॥
latāghanatayā grāmakoṭaraikāndhyamantharā ,
gṛhacatvarasaṃbādhe nagare navayauvanā 3
3. latāghanatayā grāmakotaraikāndhyamantharā
gṛhacatvarasaṃbādhe nagare navayauvanā
3. sā (yāminī) latāghanatayā grāmakotaraikāndhyamantharā
nagare gṛhacatvarasaṃbādhe navayauvanā (babhūva)
3. The night became heavy and dark, creating a singular obscurity in village tree hollows due to dense creepers. And in the bustling courtyards of the city, it was at the peak of its darkness, like a fresh youth.
चत्वरेषु तमःपिण्डी प्रजिह्मीकृतदीपिका ।
कुञ्चितच्छिद्रनिष्क्रान्ताऽऽदीपिकारोचिराजिता ॥ ४ ॥
catvareṣu tamaḥpiṇḍī prajihmīkṛtadīpikā ,
kuñcitacchidraniṣkrāntā''dīpikārocirājitā 4
4. catvareṣu tamaḥpiṇḍī prajihmīkṛtadīpikā
kuñcitacchidraniṣkrāntā ādīpikāroci-rājitā
4. catvareṣu tamaḥpiṇḍī prajihmīkṛtadīpikā
kuñcitacchidraniṣkrāntā ādīpikāroci-rājitā
4. In the courtyards, the darkness was a dense mass, making lamps appear dim. It emerged as if from constricted openings, adorned by the brilliance of the lamp's radiance.
सुवयस्येव कर्कट्याः परिनृत्यत्पिशाचिका ।
मत्तवेतालकङ्कालकाष्ठमौनमिवास्थिता ॥ ५ ॥
suvayasyeva karkaṭyāḥ parinṛtyatpiśācikā ,
mattavetālakaṅkālakāṣṭhamaunamivāsthitā 5
5. suvayasyā iva karkaṭyāḥ parinṛtyatpiśācikā
mattavetālakaṅkālakaṣṭhamaunam iva āsthitā
5. suvayasyā iva karkaṭyāḥ parinṛtyatpiśācikā
mattavetālakaṅkālakaṣṭhamaunam iva āsthitā
5. Like a good companion to a female demon (karkaṭī), it had female ghouls (piśācikā) dancing all around. It stood as if in the stiff silence of skeletons of drunken vetālas.
सुषुप्तमृगभूतौघघननीहारहारिणी ।
मन्दमन्दमरुत्स्पर्शलसत्प्रालेयसीकरा ॥ ६ ॥
suṣuptamṛgabhūtaughaghananīhārahāriṇī ,
mandamandamarutsparśalasatprāleyasīkarā 6
6. suṣuptamṛgabhūtaughaghananīhārahāriṇī
mandamandamarutsparśalasatprāleyasīkarā
6. suṣuptamṛgabhūtaughaghananīhārahāriṇī
mandamandamarutsparśalasatprāleyasīkarā
6. Bearing a dense fog that enveloped multitudes of deeply sleeping animals and spirits, it was characterized by glistening dew-drops stirred by the touch of a gentle breeze.
सरःसु विवटद्वारि काकभेकतरङ्गिता ।
अन्तःपुरेषु रमणरणन्नारीनरानना ॥ ७ ॥
saraḥsu vivaṭadvāri kākabhekataraṅgitā ,
antaḥpureṣu ramaṇaraṇannārīnarānanā 7
7. saraḥsu vivatadvāri kākabhekataraṅgitā
antaḥpureṣu ramaṇaraṇannārīnarānanā
7. saraḥsu vivatadvāri kākabhekataraṅgitā
antaḥpureṣu ramaṇaraṇannārīnarānanā
7. In the lakes, with their open surfaces, it was rippled by crows and frogs. In the inner chambers, it was characterized by the resonant faces of loving men and women.
जङ्गलेषु जगज्वाला जटालज्वलनोज्ज्वला ।
केदारेष्वम्बुसंसेकपृष्ठपाकमिलच्छला ॥ ८ ॥
jaṅgaleṣu jagajvālā jaṭālajvalanojjvalā ,
kedāreṣvambusaṃsekapṛṣṭhapākamilacchalā 8
8. jaṅgaleṣu jagatjvālā jaṭālajvalanojjvalā
kedāreṣu ambusaṃsekapṛṣṭhapākamilacchalā
8. jaṅgaleṣu jagatjvālā jaṭālajvalanojjvalā
kedāreṣu ambusaṃsekapṛṣṭhapākamilacchalā
8. In the forests, she is the world's flame, resplendent with tangled fires. In the fields, she assumes the guise of the superficial drying after the sprinkling of water.
नभस्थलेक्षितस्पन्दप्रविविक्तर्क्षचक्रिका ।
वनेषु विसरद्वातपतत्पुष्पफलद्रुमा ॥ ९ ॥
nabhasthalekṣitaspandapraviviktarkṣacakrikā ,
vaneṣu visaradvātapatatpuṣpaphaladrumā 9
9. nabhasthaleikṣitaspandapraviviktar̥kṣacakrikā
vaneṣu visaradvātapatatpuṣpaphaladrumā
9. nabhasthaleikṣitaspandapraviviktar̥kṣacakrikā
vaneṣu visaradvātapatatpuṣpaphaladrumā
9. She is the distinct wheel of constellations (r̥kṣacakrikā) whose vibration is observed in the sky. In the forests, she is the trees where flowers and fruits fall due to the spreading winds.
श्वभ्रेषु कौशिकस्यान्तर्वायसव्याहतारवा ।
तस्कराक्रान्तपर्यन्तग्राम्याक्रन्दनकर्कशा ॥ १० ॥
śvabhreṣu kauśikasyāntarvāyasavyāhatāravā ,
taskarākrāntaparyantagrāmyākrandanakarkaśā 10
10. śvabhreṣu kauśikasya antar vāyasavyāhatāravā
taskarākrāntaparyantagrāmyākrandanakarśakā
10. śvabhreṣu kauśikasya antar vāyasavyāhatāravā
taskarākrāntaparyantagrāmyākrandanakarśakā
10. In chasms, her cries are suppressed by crows within the owl's domain. She is harsh due to the lamentations of villagers in bordering areas afflicted by thieves.
विपिने विपिनामौना नगरे सुप्तनागरा ।
वनेषु विसरद्वाता नीडेष्वस्पन्दपक्षिका ॥ ११ ॥
vipine vipināmaunā nagare suptanāgarā ,
vaneṣu visaradvātā nīḍeṣvaspandapakṣikā 11
11. vipine vipināmauṇā nagare suptanāgarā
vaneṣu visaradvātā nīḍeṣu aspandapakṣikā
11. vipine vipināmauṇā nagare suptanāgarā
vaneṣu visaradvātā nīḍeṣu aspandapakṣikā
11. In dense forests, she observes silence. In cities, her inhabitants are asleep. In the woods, she manifests as spreading winds. In their nests, her birds remain motionless.
गुहासु सुप्तसिंहाढ्या कुञ्जेषु स्वपदेणका ।
खे सावश्यायनिकरा विपिने मौनचारिणी ॥ १२ ॥
guhāsu suptasiṃhāḍhyā kuñjeṣu svapadeṇakā ,
khe sāvaśyāyanikarā vipine maunacāriṇī 12
12. guhāsu suptasiṃhāḍhyā kuñjeṣu svapadeṇakā
khe sāvaśyāyanikarā vipine maunacāriṇī
12. guhāsu suptasiṃhāḍhyā,
kuñjeṣu svapadeṇakā,
khe sāvaśyāyanikarā,
vipine maunacāriṇī
12. In caves, she is abundant with sleeping lions; in groves, she is characterized by sleeping deer. She manifests with masses of dew in the sky, and she moves silently in the forest.
कज्जलाम्भोदमध्याभा काचशैलोदरोपमा ।
पङ्कपिण्डान्तरघना खड्गच्छेद्यान्ध्यमांसला ॥ १३ ॥
kajjalāmbhodamadhyābhā kācaśailodaropamā ,
paṅkapiṇḍāntaraghanā khaḍgacchedyāndhyamāṃsalā 13
13. kajjaloṃbhodamadhyābhā kācaśailodaropamā
paṅkapiṇḍāntaraghanā khaḍgacchedyāndhyamāṃsalā
13. kajjaloṃbhodamadhyābhā,
kācaśailodaropamā,
paṅkapiṇḍāntaraghanā,
khaḍgacchedyāndhyamāṃsalā
13. Her appearance is like the interior of a collyrium-dark cloud, and she resembles the inside of a crystal mountain. She is dense like the heart of a mud-lump, and her darkness is so profound and substantial it feels as if it could be cut by a sword.
प्रलयानिलविक्षुब्धकज्जलाचलचञ्चला ।
एकार्णवमहापङ्कपर्वतोदरमेदुरा ॥ १४ ॥
pralayānilavikṣubdhakajjalācalacañcalā ,
ekārṇavamahāpaṅkaparvatodaramedurā 14
14. pralayānilavikṣubdhakajjalācalacañcalā
ekārṇavamahāpaṅkaparvatodarameḍurā
14. pralayānilavikṣubdhakajjalācalacañcalā,
ekārṇavamahāpaṅkaparvatodarameḍurā
14. She is unsteady like a collyrium-dark mountain churned by the winds of cosmic dissolution (pralaya), and she is dense like the core of a vast mountain of primal mud from the single primordial ocean.
अङ्गारकोटरघना सौषुप्तपदसुन्दरी ।
अज्ञाननिद्रानिबिडा भृङ्गपृष्ठच्छदच्छविः ॥ १५ ॥
aṅgārakoṭaraghanā sauṣuptapadasundarī ,
ajñānanidrānibiḍā bhṛṅgapṛṣṭhacchadacchaviḥ 15
15. aṅgārakoṭaraghanā sauṣuptapadasundarī
ajñānanidrānibiḍā bhṛṅgapṛṣṭhacchadacchaviḥ
15. aṅgārakoṭaraghanā,
sauṣuptapadasundarī,
ajñānanidrānibiḍā,
bhṛṅgapṛṣṭhacchadacchaviḥ
15. She is as dense as the cavity of a burning coal, beautiful in the state of deep sleep (sauṣupta). She is profoundly solidified by the sleep of ignorance (ajñāna), and her splendor is like the dark surface of a bee's back.
तस्यां रजन्यां भीमायां किरातजनमण्डले ।
मन्त्रिणा सह भूपालस्तस्मिन्नवसरे तदा ॥ १६ ॥
tasyāṃ rajanyāṃ bhīmāyāṃ kirātajanamaṇḍale ,
mantriṇā saha bhūpālastasminnavasare tadā 16
16. tasyām rajanyām bhīmāyām kirātajanamandale
mantriṇā saha bhūpālaḥ tasmin avasare tadā
16. tadā tasmin avasare tasyām bhīmāyām rajanyām
kirātajanamandale bhūpālaḥ mantriṇā saha
16. Then, at that moment, on that dreadful night, in the region inhabited by the Kirata people, the king, along with his minister...
निर्जगाम सुधीरात्मा नगरात्सुप्तनागरात् ।
अटवीं विक्रमो नाम विषमां वीरचर्यया ॥ १७ ॥
nirjagāma sudhīrātmā nagarātsuptanāgarāt ,
aṭavīṃ vikramo nāma viṣamāṃ vīracaryayā 17
17. nirjagāma sudhīrātmā nagarāt suptanāgarāt
aṭavīm vikramaḥ nāma viṣamām vīracaryayā
17. vikramaḥ nāma sudhīrātmā (bhūpālaḥ) mantriṇā saha
suptanāgarāt nagarāt viṣamām aṭavīm vīracaryayā nirjagāma
17. King Vikrama, a very courageous (ātman) individual, along with his minister, departed from the city where the citizens were asleep, embarking on a heroic adventure into a formidable forest.
अटव्यां कर्कटी सा तौ चरन्तौ राजमन्त्रिणौ ।
अपश्यद्धृतधैर्यास्त्रौ वेतालालोकनोन्मुखौ ॥ १८ ॥
aṭavyāṃ karkaṭī sā tau carantau rājamantriṇau ,
apaśyaddhṛtadhairyāstrau vetālālokanonmukhau 18
18. aṭavyām karkaṭī sā tau carantau rājamantriṇau
apaśyat dhṛtadhairyāstrau vetālālokanonmukhau
18. aṭavyām sā karkaṭī dhṛtadhairyāstrau
vetālālokanonmukhau carantau tau rājamantriṇau apaśyat
18. In the forest, that (demoness) Karkaṭī saw them, the king and his minister, as they wandered, courageous and armed, and eager to encounter the Vetāla.
अथ सा चिन्तयामास लब्धो भक्षो ह्यहो मया ।
मूढावेतावनात्मज्ञौ भारो देहः किलानयोः ॥ १९ ॥
atha sā cintayāmāsa labdho bhakṣo hyaho mayā ,
mūḍhāvetāvanātmajñau bhāro dehaḥ kilānayoḥ 19
19. atha sā cintayāmāsa labdhaḥ bhakṣaḥ hi aho mayā
mūḍhau etau anātmajñau bhāraḥ dehaḥ kila anayoḥ
19. atha sā cintayāmāsa: aho hi mayā bhakṣaḥ labdhaḥ! etau mūḍhau anātmajñau,
anayoḥ dehaḥ kila bhāraḥ (asti)
19. Then she thought, "Ah, indeed, I have found my prey! These two are fools, ignorant of their true (ātman) selves, and their bodies are certainly a burden to them."
इहामुत्र च नाशाय मूढो दुःखाय जीवति ।
यत्नाद्विनाशनीयोऽसौ नानर्थः परिपाल्यते ॥ २० ॥
ihāmutra ca nāśāya mūḍho duḥkhāya jīvati ,
yatnādvināśanīyo'sau nānarthaḥ paripālyate 20
20. iha amutra ca nāśāya mūḍhaḥ duḥkhāya jīvati |
yatnāt vināśanīyaḥ asau na anarthaḥ paripālyate ||
20. mūḍhaḥ iha amutra ca nāśāya duḥkhāya jīvati asau yatnāt vināśanīyaḥ,
anarthaḥ na paripālyate
20. A foolish person lives a life that brings about ruin and suffering, both in this world and the next. Such a person should be diligently eliminated, for one does not preserve something that is harmful.
अपश्यतः स्वमात्मानं मृतिर्मूढस्य जीवितम् ।
मरणेनोदयोऽस्यास्ति पापासंपत्तिहेतुतः ॥ २१ ॥
apaśyataḥ svamātmānaṃ mṛtirmūḍhasya jīvitam ,
maraṇenodayo'syāsti pāpāsaṃpattihetutaḥ 21
21. apaśyataḥ svam ātmānam mṛtiḥ mūḍhasya jīvitam |
maraṇena udayaḥ asya asti pāpāsaṃpattihetutaḥ ||
21. svam ātmānam apaśyataḥ mūḍhasya jīvitam mṛtiḥ (asti)
asya maraṇena udayaḥ asti pāpāsaṃpattihetutaḥ
21. For a foolish person who does not perceive their own true self (ātman), their 'life' is akin to death. Indeed, for such a one, there is a rise (or benefit) through death, because it prevents the further accumulation of sins.
आदिसर्गे च नियमः कृतः पङ्कजजन्मना ।
हिंस्राणां भोजनायास्तु मूढात्मानात्मवानिति ॥ २२ ॥
ādisarge ca niyamaḥ kṛtaḥ paṅkajajanmanā ,
hiṃsrāṇāṃ bhojanāyāstu mūḍhātmānātmavāniti 22
22. ādi sarge ca niyamaḥ kṛtaḥ paṅkajajanmanā |
hiṃsrāṇām bhojanāya astu mūḍhātmā anātmavān iti ||
22. ādi sarge ca paṅkajajanmanā niyamaḥ kṛtaḥ (yat)
mūḍhātmā anātmavān hiṃsrāṇām bhojanāya astu iti
22. Furthermore, at the very beginning of creation, a rule was established by Brahma (the lotus-born): that those who are foolish and devoid of a true self (ātman) shall serve as food for predatory beings.
तस्मादिमौ मयैवाद्य भोक्तव्यौ भोज्यतां गतौ ।
अभव्य एव निर्दोषं प्राप्तमर्थमुपेक्षते ॥ २३ ॥
tasmādimau mayaivādya bhoktavyau bhojyatāṃ gatau ,
abhavya eva nirdoṣaṃ prāptamarthamupekṣate 23
23. tasmāt imau mayā eva adya bhoktavyau bhojyatām gatau
| abhavyaḥ eva nirdoṣam prāptam artham upekṣate ||
23. tasmāt imau bhojyatām gatau mayā eva adya bhoktavyau
abhavyaḥ eva nirdoṣam prāptam artham upekṣate
23. Therefore, since these two (referring to the foolish, soulless beings) have become fit for consumption, they shall indeed be eaten by me today. Truly, only an unworthy person would disregard a blameless and readily available opportunity.
कदाचित्ताविमौ स्यातां गुणयुक्तौ महाशयौ ।
तादृङ्न रविनाशो हि स्वभावान्मे न रोचते ॥ २४ ॥
kadācittāvimau syātāṃ guṇayuktau mahāśayau ,
tādṛṅna ravināśo hi svabhāvānme na rocate 24
24. kadācit tau imau syātām guṇayuktau mahāśayau
tādṛṅ na ravināśaḥ hi svabhāvāt me na rocate
24. kadācit imau tau guṇayuktau mahāśayau syātām.
hi tādṛṅ ravināśaḥ me svabhāvāt na rocate.
24. Perhaps these two might be noble-minded and endowed with good qualities. Indeed, such a catastrophic destruction (as if the sun itself were destroyed) does not please me by nature.
तदेतौ संपरीक्षेऽहं यदि तादृग्गुणान्वितौ ।
तद्भक्षं न करोम्येतौ न हिंस्या गुणिनः क्वचित् ॥ २५ ॥
tadetau saṃparīkṣe'haṃ yadi tādṛgguṇānvitau ,
tadbhakṣaṃ na karomyetau na hiṃsyā guṇinaḥ kvacit 25
25. tad etau samparīkṣe aham yadi tādṛk guṇānvitau tat
bhakṣam na karomi etau na hiṃsyāḥ guṇinaḥ kvacit
25. tad aham etau sampareekṣe,
yadi (etau) tādṛk guṇānvitau (syātām).
tat etau bhakṣam na karomi.
hi guṇinaḥ kvacit na hiṃsyāḥ.
25. Therefore, I shall test these two, to see if they are indeed endowed with such qualities. If so, I will not make them my prey, for one should never harm those who possess good qualities.
अकृत्रिमं सुखं कीर्तिमायुश्चैवाभिवाञ्छता ।
सर्वाभिमतदानेन पूजनीया गुणान्विताः ॥ २६ ॥
akṛtrimaṃ sukhaṃ kīrtimāyuścaivābhivāñchatā ,
sarvābhimatadānena pūjanīyā guṇānvitāḥ 26
26. akṛtrimam sukham kīrtim āyuḥ ca eva abhivāñchatā
sarva abhimata dānena pūjanīyāḥ guṇānvitāḥ
26. akṛtrimam sukham kīrtim āyuḥ ca eva abhivāñchatā (puruṣeṇa),
guṇānvitāḥ sarvābhimatadānena pūjanīyāḥ.
26. By one who truly desires genuine happiness, fame, and long life, those endowed with good qualities should be honored by the giving of all desired things (dāna).
अपि नङ्क्ष्यामि देहेन नैव भोक्ष्ये गुणान्वितम् ।
सुखयन्ति हि चेतांसि जीवितादपि साधवः ॥ २७ ॥
api naṅkṣyāmi dehena naiva bhokṣye guṇānvitam ,
sukhayanti hi cetāṃsi jīvitādapi sādhavaḥ 27
27. api naṅkṣyāmi dehena na eva bhokṣye guṇānvitam
sukhayanti hi cetāṃsi jīvitāt api sādhavaḥ
27. api dehena naṅkṣyāmi,
eva guṇānvitam na bhokṣye.
hi sādhavaḥ cetāṃsi jīvitāt api sukhayanti.
27. Even if I perish with this body, I will certainly not prey on one endowed with good qualities. For virtuous individuals indeed gladden minds even more than life itself.
अपि जीवितदानेन गुणिनं परिपालयेत् ।
गुणवत्संगमौषध्या मृत्युरप्येति मित्रताम् ॥ २८ ॥
api jīvitadānena guṇinaṃ paripālayet ,
guṇavatsaṃgamauṣadhyā mṛtyurapyeti mitratām 28
28. api jīvitadānena guṇinam paripālayet
guṇavatsaṅgamauṣadhyā mṛtyuḥ api eti mitratām
28. api jīvitadānena guṇinam paripālayet
guṇavatsaṅgamauṣadhyā mṛtyuḥ api mitratām eti
28. One should protect a virtuous person even by sacrificing one's own life. For, through the remedy (auṣadhyā) of associating with virtuous people, even death (mṛtyuḥ) itself attains friendship.
यत्राहमपि रक्षामि राक्षसी गुणशालिनम् ।
तत्रान्यः को न कुर्यात्तं हृदि हारमिवामलम् ॥ २९ ॥
yatrāhamapi rakṣāmi rākṣasī guṇaśālinam ,
tatrānyaḥ ko na kuryāttaṃ hṛdi hāramivāmalam 29
29. yatra aham api rakṣāmi rākṣasī guṇaśālinam tatra
anyaḥ kaḥ na kuryāt tam hṛdi hāram iva amalam
29. yatra rākṣasī aham api guṇaśālinam rakṣāmi tatra
anyaḥ kaḥ tam hṛdi amalam hāram iva na kuryāt
29. If even I, a demoness (rākṣasī), protect a virtuous person, then who else would not cherish him in their heart as a pure necklace?
उदारगुणयुक्ता ये विहरन्तीह देहिनः ।
धरातलेन्दवः सङ्गाद्भृशं शीतलयन्ति ते ॥ ३० ॥
udāraguṇayuktā ye viharantīha dehinaḥ ,
dharātalendavaḥ saṅgādbhṛśaṃ śītalayanti te 30
30. udāraguṇayuktāḥ ye viharanti iha dehinaḥ
dharātala-indavaḥ saṅgāt bhṛśam śītalayanti te
30. ye udāraguṇayuktāḥ dehinaḥ iha viharanti te
dharātala-indavaḥ saṅgāt bhṛśam śītalayanti
30. Those embodied beings (dehinaḥ) who dwell in this world, endowed with noble qualities, are like moons on the surface of the earth; through their association, they bring great coolness.
मृतिर्गुणितिरस्कारो जीवितं गुणिसंश्रयः ।
फलं स्वर्गापवर्गादि जीविताद्गुणिसंश्रितात् ॥ ३१ ॥
mṛtirguṇitiraskāro jīvitaṃ guṇisaṃśrayaḥ ,
phalaṃ svargāpavargādi jīvitādguṇisaṃśritāt 31
31. mṛtiḥ guṇi-tiraskāraḥ jīvitam guṇi-saṃśrayaḥ
phalam svarga-apavarga-ādi jīvitāt guṇi-saṃśritāt
31. mṛtiḥ guṇi-tiraskāraḥ jīvitam guṇi-saṃśrayaḥ
svarga-apavarga-ādi phalam guṇi-saṃśritāt jīvitāt
31. Death (mṛti) is characterized by the disrespect (tiraskāra) shown to the virtuous, whereas life (jīvita) is found in taking refuge (saṃśraya) in the virtuous. Results like heaven (svarga) and final liberation (mokṣa), among others, spring from a life spent in the company or service of the virtuous.
तस्मादिमौ परीक्षेऽहं कयाचित्प्रश्नलीलया ।
किंमात्रज्ञानकावेताविति तामरसेक्षणौ ॥ ३२ ॥
tasmādimau parīkṣe'haṃ kayācitpraśnalīlayā ,
kiṃmātrajñānakāvetāviti tāmarasekṣaṇau 32
32. tasmāt imau parīkṣe aham kayācit praśnalīlayā
kimātrakajñānakau etau iti tāmarasekṣaṇau
32. aham tasmāt praśnalīlayā kayācit imau etau
kimātrakajñānakau iti tāmarasekṣaṇau parīkṣe
32. Therefore, I will test these two lotus-eyed youths with some playful questions to ascertain the extent of their knowledge.
आदौ विचार्य सगुणागुणलेशयुक्तिं पश्चात्स्वतोऽधिकतरं च गुणैर्यदि स्यात् ।
कुर्यात्ततः समुपपत्तिवशेन दण्डं दड्यस्य युक्तिसदृशं घनसंभवेन ॥ ३३ ॥
ādau vicārya saguṇāguṇaleśayuktiṃ paścātsvato'dhikataraṃ ca guṇairyadi syāt ,
kuryāttataḥ samupapattivaśena daṇḍaṃ daḍyasya yuktisadṛśaṃ ghanasaṃbhavena 33
33. ādau vicārya saguṇāguṇaleśayuktim paścāt
svataḥ adhikataraṃ ca guṇaiḥ yadi syāt
kuryāt tataḥ samupapattivaśena daṇḍam
daṇḍyasya yuktisadṛśam ghanasaṃbhavena
33. ādau saguṇāguṇaleśayuktim vicārya paścāt
yadi svataḥ ca guṇaiḥ adhikataraṃ syāt
tataḥ samupapattivaśena daṇḍyasya
yuktisadṛśam ghanasaṃbhavena daṇḍam kuryāt
33. First, one should carefully consider the justification for even a trace of good and bad qualities. Afterwards, if one (the judge) is inherently superior in qualities, then, based on proper evidence, one should inflict punishment that is appropriate to the offense of the guilty, and is executed with strong certainty.