Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-5, chapter-85

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
श्रीराम उवाच ।
अथ किं वीतहव्यः स्वं स्थितं तस्मिन्धरोदरे ।
कथमुद्धृतवान्देहं स संपन्नश्च किं कथम् ॥ १ ॥
śrīrāma uvāca ,
atha kiṃ vītahavyaḥ svaṃ sthitaṃ tasmindharodare ,
kathamuddhṛtavāndehaṃ sa saṃpannaśca kiṃ katham 1
1. śrīrāmaḥ uvāca atha kim vītahavyaḥ svam sthitam tasmin
dharodare katham uddhṛtavān deham saḥ saṃpannaḥ ca kim katham
1. śrīrāmaḥ uvāca.
atha vītahavyaḥ tasmin dharodare sthitam svam deham katham uddhṛtavān? saḥ ca kim katham saṃpannaḥ?
1. Śrī Rāma said: 'Now, how did Vītahavya, whose own (body) was situated within the earth's interior, retrieve his body (deha)? And what did he attain, and how?'
श्रीवसिष्ठ उवाच ।
अनन्तरमनन्तात्म वीतहव्याभिधं मनः ।
स्वमेवात्मचमत्कारमात्रं समवबुद्धवान् ॥ २ ॥
śrīvasiṣṭha uvāca ,
anantaramanantātma vītahavyābhidhaṃ manaḥ ,
svamevātmacamatkāramātraṃ samavabuddhavān 2
2. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca anantaram anantātman vītahavyābhidham
manaḥ svam eva ātmacamatkāramātram samavabuddhavān
2. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca.
he anantātman,
anantaram vītahavyābhidham manaḥ svam ātmacamatkāramātram eva samavabuddhavān.
2. Śrī Vasiṣṭha said: 'O boundless (ātman) Self, immediately thereafter, the mind (manas) known as Vītahavya realized itself to be nothing but a wondrous manifestation of the Self (ātman).'
शार्वस्यास्य गणस्याभूत्प्राग्ज्योतिःस्मरणे स्वयम् ।
इच्छा कदाचित्सकलप्राग्जन्मालोकनोन्मुखी ॥ ३ ॥
śārvasyāsya gaṇasyābhūtprāgjyotiḥsmaraṇe svayam ,
icchā kadācitsakalaprāgjanmālokanonmukhī 3
3. śārvasya asya gaṇasya abhūt prāgjyotiḥ smaraṇe
svayam icchā kadācit sakalaprāgjanmālokanomukhī
3. asya śārvasya gaṇasya kadācit svayam prāgjyotiḥ
smaraṇe sakalaprāgjanmālokanomukhī icchā abhūt
3. Among this host (gaṇa) belonging to Śarva (Śiva), there spontaneously arose, at some point, a desire oriented towards recalling the light of former existences and viewing all past births.
अशेषान्स ददर्शाथ नष्टानष्टान्स्वदेहकान् ।
अनष्टानां ततो मध्यात्तत्तत्कोटरसंस्थितम् ॥ ४ ॥
aśeṣānsa dadarśātha naṣṭānaṣṭānsvadehakān ,
anaṣṭānāṃ tato madhyāttattatkoṭarasaṃsthitam 4
4. aśeṣān saḥ dadarśa atha naṣṭān anaṣṭān svadehakan
anaṣṭānām tataḥ madhyāt tat-tat-koṭara-saṃsthitam
4. atha saḥ aśeṣān naṣṭān anaṣṭān svadehakan dadarśa
tataḥ anaṣṭānām madhyāt tat-tat-koṭara-saṃsthitam
4. Then, he saw all his bodies (dehaka), both those that were destroyed and those that were not. From among those that were not destroyed, he perceived a particular one situated within various hollows (koṭara).
यदृच्छयैव प्रोद्धर्तुं देहं तस्याभवन्मतिः ।
अपश्यत्तत्तथा तत्र पङ्के कीटमिव स्थितम् ॥ ५ ॥
yadṛcchayaiva proddhartuṃ dehaṃ tasyābhavanmatiḥ ,
apaśyattattathā tatra paṅke kīṭamiva sthitam 5
5. yadṛcchayā eva proddhartum deham tasya abhavat matiḥ
apaśyat tat tathā tatra paṅke kīṭam iva sthitam
5. yadṛcchayā eva tasya deham proddhartum matiḥ abhavat
tat tatra paṅke kīṭam iva sthitam tathā apaśyat
5. Indeed, by chance, a resolve (mati) arose in him to recover that body. He then saw it there, just as if it were a worm lying in the mud.
शरीरं वीतहव्याख्यं धराकोटरपीडितम् ।
प्रावृडोघोपनीतं तत्पृष्ठस्थपङ्कमण्डलम् ॥ ६ ॥
śarīraṃ vītahavyākhyaṃ dharākoṭarapīḍitam ,
prāvṛḍoghopanītaṃ tatpṛṣṭhasthapaṅkamaṇḍalam 6
6. śarīram vītahavya-ākhyam dharā-koṭara-pīḍitam
prāvṛḍ-ogha-upanītam tat-pṛṣṭha-stha-paṅka-maṇḍalam
6. śarīram vītahavya-ākhyam dharā-koṭara-pīḍitam
prāvṛḍ-ogha-upanītam tat-pṛṣṭha-stha-paṅka-maṇḍalam
6. That body (śarīra), named Vītahavya, was compressed within an earthly hollow, brought there by a deluge of the rainy season, and had a layer of mud situated on its back.
तृणजालावकीर्णत्वग्देहपृष्ठमृदं तथा ।
एतद्दृष्ट्वा महातेजा धराविवरयन्त्रितम् ॥ ७ ॥
tṛṇajālāvakīrṇatvagdehapṛṣṭhamṛdaṃ tathā ,
etaddṛṣṭvā mahātejā dharāvivarayantritam 7
7. tṛṇajālāvakīrṇatvagdehapṛṣṭhamṛdam tathā
etat dṛṣṭvā mahātejā dharāvīvarayantritam
7. mahātejā etat tṛṇajālāvakīrṇatvagdehapṛṣṭhamṛdam
tathā dharāvīvarayantritam dṛṣṭvā
7. Having seen this - its skin covered by a mass of grass and mud on its body's back, thus trapped in an earthly crevice - the greatly radiant one [thought]...
भूयोऽपि चिन्तयामास धिया परमबोधया ।
सर्वसंपीडिताङ्गत्वात्कायो मे प्राणवायुभिः ॥ ८ ॥
bhūyo'pi cintayāmāsa dhiyā paramabodhayā ,
sarvasaṃpīḍitāṅgatvātkāyo me prāṇavāyubhiḥ 8
8. bhūyaḥ api cintayāmāsa dhiyā paramabōdhayā
sarvasaṃpīḍitāṅgatvāt kāyaḥ me prāṇavāyubhiḥ
8. bhūyaḥ api paramabōdhayā dhiyā cintayāmāsa (iti) "me kāyaḥ sarvasaṃpīḍitāṅgatvāt prāṇavāyubhiḥ.
.
.
"
8. ...again he thought with a supremely insightful intellect: "Due to all my limbs being completely compressed by the vital airs (prāṇavāyu), my body...
मुक्तश्चलितुमाकर्तुं शक्नोति न मनागपि ।
तज्ज्ञात्वा प्रविशाम्याशु देहमेवं विवस्वतः ॥ ९ ॥
muktaścalitumākartuṃ śaknoti na manāgapi ,
tajjñātvā praviśāmyāśu dehamevaṃ vivasvataḥ 9
9. muktaḥ calitum ākartum śaknoti na manāk api
tat jñātvā praviśāmi āśu deham evam vivasvataḥ
9. me kāyaḥ (sarvasaṃpīḍitāṅgatvāt
prāṇavāyubhiḥ) muktaḥ api calitum ākartum
ca manāk na śaknoti tat jñātvā
āśu evam vivasvataḥ deham praviśāmi
9. ...is not able to move or act even slightly, even if it were to be released. Having known that, I shall quickly enter the body of Vivasvat in this manner.
तदीयः पिङ्गलो देहमुद्धरिष्यति मे ततः ।
अथवा किं ममैतेन शाम्याम्यहमविघ्नतः ॥ १० ॥
tadīyaḥ piṅgalo dehamuddhariṣyati me tataḥ ,
athavā kiṃ mamaitena śāmyāmyahamavighnataḥ 10
10. tadīyaḥ piṅgalaḥ deham uddhariṣyati me tataḥ
athavā kim mama etena śāmyāmi aham avighnataḥ
10. tataḥ tadīyaḥ piṅgalaḥ me deham uddhariṣyati
athavā etena mama kim? aham avighnataḥ śāmyāmi
10. "His (Vivasvat's) attendant Pingala will then retrieve my body. Or alternatively, what concern is this for me? I shall simply become peaceful without any hindrance."
निर्वामि स्वं पदं यामि कोऽर्थो मे देहलीलया ।
इति संचिन्त्य मनसा वीतहव्यो महामते ॥ ११ ॥
nirvāmi svaṃ padaṃ yāmi ko'rtho me dehalīlayā ,
iti saṃcintya manasā vītahavyo mahāmate 11
11. nirvāmi svam padam yāmi kaḥ arthaḥ me dehalīlayā
iti saṃcintya manasā vītahavyaḥ mahāmate
11. mahāmate vītahavyaḥ manasā saṃcintya iti kaḥ
arthaḥ me dehalīlayā nirvāmi svam padam yāmi
11. I am attaining final liberation (nirvāṇa) and returning to my true state. What purpose is there for me in this worldly play (dehalīlā)? Having reflected on this in his mind, O great-minded one, Vītahavya (thought thus).
तूष्णीं स्थित्वा क्षणं भूयश्चिन्तयामास भूतले ।
उपादेयो हि देहस्य न मे त्यागो न संश्रयः ॥ १२ ॥
tūṣṇīṃ sthitvā kṣaṇaṃ bhūyaścintayāmāsa bhūtale ,
upādeyo hi dehasya na me tyāgo na saṃśrayaḥ 12
12. tūṣṇīm sthitvā kṣaṇam bhūyaḥ cintayāmāsa bhūtale
upādeyaḥ hi dehasya na me tyāgaḥ na saṃśrayaḥ
12. kṣaṇam tūṣṇīm sthitvā bhūyaḥ bhūtale cintayāmāsa
hi dehasya tyāgaḥ na me upādeyaḥ na saṃśrayaḥ
12. Remaining silent for a moment, he again reflected on the earth: 'Truly, concerning the body, neither forsaking it nor clinging to it is the proper course for me.'
यादृशो देहसंत्यागस्तादृशो देहसंश्रयः ।
तद्यावदस्ति देहोऽयं न यावदणुतां गतः ॥ १३ ॥
yādṛśo dehasaṃtyāgastādṛśo dehasaṃśrayaḥ ,
tadyāvadasti deho'yaṃ na yāvadaṇutāṃ gataḥ 13
13. yādṛśaḥ dehasaṃtyāgaḥ tādrṛśaḥ dehasaṃśrayaḥ
tat yāvat asti dehaḥ ayam na yāvat aṇutām gataḥ
13. yādṛśaḥ dehasaṃtyāgaḥ tādrṛśaḥ dehasaṃśrayaḥ
tat yāvat ayam dehaḥ asti yāvat aṇutām na gataḥ
13. Just as the complete abandonment of the body (is improper), so too is complete reliance on the body (improper). Therefore, as long as this body exists, and as long as it has not dissolved into subtle elements...
तावदेनमुपारुह्य किंचित्प्रविहराम्यहम् ।
पिङ्गलेन शरीरं स्वमुद्धर्तुं तापनं वपुः ॥ १४ ॥
tāvadenamupāruhya kiṃcitpraviharāmyaham ,
piṅgalena śarīraṃ svamuddhartuṃ tāpanaṃ vapuḥ 14
14. tāvat enam upāruhya kiñcit praviharāmi aham
piṅgalena śarīram svam uddhartum tāpanam vapuḥ
14. tāvat aham enam upāruhya kiñcit praviharāmi
piṅgalena svam tāpanam vapuḥ śarīram uddhartum
14. Up until that point, I shall indeed engage with this (body) for a while, just as Piṅgalā sustained her own body, which was a source of suffering.
प्रविशामि नभःसंस्थं मुकुरं प्रतिबिम्बवत् ।
इत्यसौ मुनिरादित्यं विवेशानिलरूपधृक् ॥ १५ ॥
praviśāmi nabhaḥsaṃsthaṃ mukuraṃ pratibimbavat ,
ityasau munirādityaṃ viveśānilarūpadhṛk 15
15. praviśāmi nabhaḥsaṃstham mukuraṃ pratibimbavat
iti asau muniḥ ādityaṃ viveśa anilarūpadhṛk
15. asau muniḥ anilarūpadhṛk ādityaṃ viveśa.
"nabhaḥsaṃstham mukuraṃ pratibimbavat praviśāmi" iti.
15. "I enter the celestial mirror, just like a reflection." Having declared this, that sage (muni) entered the sun (āditya), assuming the form of wind.
पुर्यष्टकवपुर्भूत्वा भस्त्राखमिव चानलः ।
भगवान्मुनिरप्येनं हृद्गतं मुनिनायकम् ॥ १६ ॥
puryaṣṭakavapurbhūtvā bhastrākhamiva cānalaḥ ,
bhagavānmunirapyenaṃ hṛdgataṃ munināyakam 16
16. puryaṣṭakavapuḥ bhūtvā bhastrākham iva ca analaḥ
bhagavān muniḥ api enam hṛdgataṃ munināyakam
16. bhagavān muniḥ api enam munināyakam (yaḥ) puryaṣṭakavapuḥ bhūtvā ca analaḥ bhastrākham iva hṛdgataṃ.
16. The revered sage (bhagavān muni) also perceived this chief of sages (munināyakam), who had become a body of eight constituents (puryaṣṭakavapus) and was like fire (analaḥ) within a bellows-like cavity (bhastrākham), abiding within his (the Sun's) heart (hṛdgatam). (The perception continues in the next verse.)
दृष्ट्वासौ चिन्तयन्कार्यं पौर्वापर्यमुदारधीः ।
विन्ध्यभूधरभूकोशमन्तर्मुनिकलेवरम् ॥ १७ ॥
dṛṣṭvāsau cintayankāryaṃ paurvāparyamudāradhīḥ ,
vindhyabhūdharabhūkośamantarmunikalevaram 17
17. dṛṣṭvā asau cintayan kāryaṃ paurvāparyam udāradhīḥ
vindhyabhūdharabhūkośam antar munikalevaram
17. asau udāradhīḥ dṛṣṭvā kāryaṃ paurvāparyam cintayan vindhyabhūdharabhūkośam antar munikalevaram.
17. That noble-minded (udāradhīḥ) (Sun-god), having seen (Agastya's subtle body from the previous verse) and pondering the task (kāryam) and its sequence of events (paurvāparyam), (then saw) Agastya's physical body (munikalevaram) inside the earth-cavity (bhūkośam) of the Vindhya mountain (vindhyabhūdhara)... (the description continues).
तृणोपलपरिच्छन्नं ददर्श गतसंविदम् ।
ऋषेश्चिकीर्षितं ज्ञात्वा भानुर्गगनमध्यगः ॥ १८ ॥
tṛṇopalaparicchannaṃ dadarśa gatasaṃvidam ,
ṛṣeścikīrṣitaṃ jñātvā bhānurgaganamadhyagaḥ 18
18. tṛṇopalaparicchannaṃ dadarśa gatasaṃvidam
ṛṣeḥ cikīrṣitaṃ jñātvā bhānuḥ gaganamadhyagaḥ
18. tṛṇopalaparicchannaṃ gatasaṃvidam (munikalevaram) dadarśa.
bhānuḥ gaganamadhyagaḥ ṛṣeḥ cikīrṣitaṃ jñātvā.
18. He saw (Agastya's physical body from the previous verse) covered with grass and stones (tṛṇopala-paricchannam) and devoid of consciousness (gatasaṃvidam). The Sun-god (bhānuḥ), who was in the middle of the sky (gaganamadhyagaḥ), having understood the sage's (ṛṣeḥ) intention (cikīrṣitam)... (the sentence continues).
धरातो मुनिमुद्धर्तुमादिदेशाग्रगं गणम् ।
वीतहव्यमुनेः संवित्सा पुर्यष्टकरूपिणी ॥ १९ ॥
dharāto munimuddhartumādideśāgragaṃ gaṇam ,
vītahavyamuneḥ saṃvitsā puryaṣṭakarūpiṇī 19
19. dharātaḥ munim uddhartum ādideśa agragam gaṇam
vītahavyamuneḥ saṃvit sā puryaṣṭakarūpiṇī
19. sā saṃvit puryaṣṭakarūpiṇī vītahavyamuneḥ
agragam gaṇam munim dharātaḥ uddhartum ādideśa
19. That consciousness (saṃvit) of the sage Vītahavya, which had assumed the form of the subtle body (puryaṣṭaka), commanded its foremost retinue to raise the sage from the earth.
रविं वातमयी पूज्यं प्रणनामाशु चेतसा ।
भानुनाप्यभ्यनुज्ञातो मानपूर्वकमग्रगम् ॥ २० ॥
raviṃ vātamayī pūjyaṃ praṇanāmāśu cetasā ,
bhānunāpyabhyanujñāto mānapūrvakamagragam 20
20. ravim vātamayī pūjyam praṇanāma āśu cetasā
bhānunā api abhyanujñātaḥ mānapūrvakam agragam
20. (sā saṃvit) vātamayī cetasā āśu pūjyam ravim praṇanāma.
api bhānunā mānapūrvakam agragam abhyanujñātaḥ (san)
20. That consciousness (saṃvit), being made of wind, quickly bowed with its mind to the venerable Sun. And, having been respectfully permitted by the Sun to proceed as the foremost one (agragam), (he, Piṅgala)...
विवेश पिङ्गलाकारं विन्ध्यकन्दरगामिनम् ।
पिङ्गलोऽसौ नभस्त्यक्त्वा कुञ्जकुञ्जरसुन्दरम् ॥ २१ ॥
viveśa piṅgalākāraṃ vindhyakandaragāminam ,
piṅgalo'sau nabhastyaktvā kuñjakuñjarasundaram 21
21. viveśa piṅgalākāram vindhyakandaragāminam
piṅgalaḥ asau nabhaḥ tyaktvā kuñjakuñjarasundaram
21. asau piṅgalaḥ nabhaḥ tyaktvā piṅgalākāram
vindhyakandaragāminam kuñjakuñjarasundaram (munim) viveśa
21. That Piṅgala, having abandoned the sky, entered (the sage) who was of tawny form, dwelling in the Vindhya caves, and splendid like groves and elephants.
प्राप विन्ध्यवनं प्रावृण्मत्ताभ्राम्बरभासुरम् ।
उद्दधार धराकोशान्नखनिष्कृष्टभूतलः ॥ २२ ॥
prāpa vindhyavanaṃ prāvṛṇmattābhrāmbarabhāsuram ,
uddadhāra dharākośānnakhaniṣkṛṣṭabhūtalaḥ 22
22. prāpa vindhyavanam prāvṛṇmatta-abhrā-ambarabhāsuram
uddadhāra dharākośāt nakhanikṛṣṭabhūtalaḥ
22. (saḥ piṅgalaḥ) prāvṛṇmatta-abhrā-ambarabhāsuram vindhyavanam prāpa.
nakhanikṛṣṭabhūtalaḥ (san) (munim) dharākośāt uddadhāra
22. He (Piṅgala) reached the Vindhya forest, which was resplendent with skies full of clouds darkened by the rainy season. He then lifted (the sage) from the earth's interior (dharākośa), having scratched up the ground with his nails.
कलेवरं मुनेः पङ्कान्मृणालमिव सारसः ।
मौनं पुर्यष्टकमथ स्वं विवेश कलेवरम् ॥ २३ ॥
kalevaraṃ muneḥ paṅkānmṛṇālamiva sārasaḥ ,
maunaṃ puryaṣṭakamatha svaṃ viveśa kalevaram 23
23. kalevaram muneḥ paṅkāt mṛṇālam iva sārasaḥ
maunam puryaṣṭakam atha svam viveśa kalevaram
23. atha muneḥ maunam puryaṣṭakam,
sārasaḥ paṅkāt mṛṇālam iva,
(idam) kalevaram svam kalevaram viveśa
23. Just as a crane (sārasa) extracts a lotus stalk (mṛṇāla) from mud (paṅka), so too did the sage's (muni) silent subtle body (puryaṣṭaka) then enter his own body (kalevara).
नभस्तलपरिभ्रान्तो विहङ्गम इवालयम् ।
प्रणेमतुर्मिथो मूर्तवीतहव्यनभश्चरौ ॥ २४ ॥
nabhastalaparibhrānto vihaṅgama ivālayam ,
praṇematurmitho mūrtavītahavyanabhaścarau 24
24. nabhastalaparibhrāntaḥ vihaṅgamaḥ iva ālayam
praṇematuḥ mithaḥ mūrtavītahavyanabhaścarau
24. mūrtavītahavyanabhaścarau,
nabhastalaparibhrāntaḥ vihaṅgamaḥ iva ālayam,
mithaḥ praṇematuḥ
24. The embodied Vītahavya and the sky-dweller bowed to each other, just as a bird (vihaṅgama) that has wandered through the sky (nabhastala) returns to its home.
बभूवतुः स्वकार्यैकतत्परौ तेजसां निधी ।
जगाम पिङ्गलो व्योम मुनिश्च विमलं सरः ॥ २५ ॥
babhūvatuḥ svakāryaikatatparau tejasāṃ nidhī ,
jagāma piṅgalo vyoma muniśca vimalaṃ saraḥ 25
25. babhūvatuḥ svakāryaikatatparau tejasām nidhī
jagāma piṅgalaḥ vyoma muniḥ ca vimalam saraḥ
25. svakāryaikatatparau tejasām nidhī babhūvatuḥ
piṅgalaḥ vyoma jagāma ca muniḥ vimalam saraḥ
25. They both became treasures of splendor, solely devoted to their own tasks. Piṅgala went to the sky, and the sage (muni) went to a pure lake.
तारकाकारकुमुदं सूर्यांशुकवदाकृति ।
वीतहव्यो ममज्जाशु सरस्युद्भिन्नपङ्कजे ॥ २६ ॥
tārakākārakumudaṃ sūryāṃśukavadākṛti ,
vītahavyo mamajjāśu sarasyudbhinnapaṅkaje 26
26. tārakākārakumudam sūryāṁśukavadākṛti
vītahavyaḥ mamajja āśu sarasi udbhinnapaṅkaje
26. vītahavyaḥ āśu,
tārakākārakumudam sūryāṁśukavadākṛti udbhinnapaṅkaje sarasi mamajja
26. Vītahavya quickly plunged into the lake (saras) where lotuses (paṅkaja) had bloomed, a lake whose water lilies (kumuda) resembled stars and whose form shone like sunbeams.
पङ्कपल्वललीलान्ते वने कलभको यथा ।
तत्र स्नात्वा जपं कृत्वा पूजयित्वा दिवाकरम् ।
मनोभूषितया तन्वा पूर्ववत्पुनराबभौ ॥ २७ ॥
paṅkapalvalalīlānte vane kalabhako yathā ,
tatra snātvā japaṃ kṛtvā pūjayitvā divākaram ,
manobhūṣitayā tanvā pūrvavatpunarābabhau 27
27. paṅkapalvalalīlānte vane kalabhakaḥ
yathā tatra snātvā japam kṛtvā
pūjayitvā divākaram manobhūṣitayā
tanvā pūrvavat punaḥ ābabhau
27. (saḥ) punaḥ pūrvavat manobhūṣitayā tanvā ābabhau; yathā kalabhakaḥ paṅkapalvalalīlānte vane,
tatra snātvā japam kṛtvā divākaram pūjayitvā.
27. Just as a young elephant (kalabhaka) might appear in a forest after playing in muddy ponds, so too, after bathing there, performing silent recitation (japa), and worshipping the sun, he shone forth again as before, with his body graced by his mind.
मैत्र्या तया समतया परया च शान्त्या सत्प्रज्ञया मुदितया कृपया श्रिया च ।
युक्तो मुनिः सकलसङ्गविमुक्तचेता विन्ध्ये सरित्तटगतो दिनमेव रेमे ॥ २८ ॥
maitryā tayā samatayā parayā ca śāntyā satprajñayā muditayā kṛpayā śriyā ca ,
yukto muniḥ sakalasaṅgavimuktacetā vindhye sarittaṭagato dinameva reme 28
28. maitryā tayā samatayā parayā ca śāntyā
satprajñayā muditayā kṛpayā śriyā ca
yuktaḥ muniḥ sakalasaṅgavimuktacetā
vindhye sarittaṭagataḥ dinam eva reme
28. (saḥ) muniḥ maitryā tayā samatayā parayā ca śāntyā satprajñayā muditayā kṛpayā ca śriyā yuktaḥ,
sakalasaṅgavimuktacetā (san),
vindhye sarittaṭagataḥ,
dinam eva reme.
28. Endowed with friendliness, that equanimity, supreme peace, true wisdom, joy, compassion, and spiritual radiance, that sage, whose mind was completely freed from all attachments, passed the entire day blissfully on a riverbank in the Vindhya mountains.