Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-6, chapter-86

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
चूडालोवाच ।
आत्मस्वभाववशतो जातं जगदिदं महत् ।
स्थितिं वासनयाभ्येत्य धर्माधर्मवशे स्थितम् ॥ १ ॥
cūḍālovāca ,
ātmasvabhāvavaśato jātaṃ jagadidaṃ mahat ,
sthitiṃ vāsanayābhyetya dharmādharmavaśe sthitam 1
1. cūḍālā uvāca | ātmasvabhāvavaśataḥ jātam jagat idam mahat
| sthitim vāsanayā abhyetya dharmādharmavaśe sthitam ||
1. cūḍālā uvāca.
idam mahat jagat ātmasvabhāvavaśataḥ jātam.
vāsanayā sthitim abhyetya dharmādharma-vaśe sthitam.
1. Cūḍālā said: This great world has come into being due to the power of the intrinsic nature (svabhāva) of the Self (ātman). Having attained its existence through latent impressions (vāsanā), it remains under the control of merit (dharma) and demerit.
वासनाह्रासमानीय धर्माधर्मैर्न गृह्यते ।
ततो न जायते जन्तुरिति नो दर्शनं मुने ॥ २ ॥
vāsanāhrāsamānīya dharmādharmairna gṛhyate ,
tato na jāyate janturiti no darśanaṃ mune 2
2. vāsanāhrāsam ānīya dharmādharmaiḥ na gṛhyate |
tataḥ na jāyate jantuḥ iti naḥ darśanam mune ||
2. vāsanāhrāsam ānīya dharmādharmaiḥ na gṛhyate.
tataḥ jantuḥ na jāyate.
mune,
iti naḥ darśanam.
2. Having achieved a reduction of latent impressions (vāsanā), one is no longer bound by merit (dharma) and demerit. Consequently, a being is not reborn. This, O sage, is our perspective.
शिखिध्वज उवाच ।
अत्युदारं महार्थं च वक्षि त्वं वदतां वर ।
अनुभूतिमुपारूढं गूढं च परमार्थवत् ॥ ३ ॥
śikhidhvaja uvāca ,
atyudāraṃ mahārthaṃ ca vakṣi tvaṃ vadatāṃ vara ,
anubhūtimupārūḍhaṃ gūḍhaṃ ca paramārthavat 3
3. śikhidhvajaḥ uvāca | atyudāram mahārtham ca vakṣi tvam
vadatām vara | anubhūtim upārūḍham gūḍham ca paramārthavat ||
3. śikhidhvajaḥ uvāca.
vadatām vara! tvam atyudāram mahārtham ca vakṣi.
anubhūtim upārūḍham gūḍham ca paramārthavat (vakṣi).
3. Śikhidhvaja said: O best among speakers, you express something very noble and profoundly meaningful. [Your words are] founded on direct spiritual experience and are deeply profound, revealing the ultimate truth.
त्वद्वाक्यविभवेनाद्य श्रुतेनानेन सुन्दर ।
पीतेनेवामृतेनाहमन्तर्यातोऽस्मि शीतताम् ॥ ४ ॥
tvadvākyavibhavenādya śrutenānena sundara ,
pītenevāmṛtenāhamantaryāto'smi śītatām 4
4. tvadvākyavibhavena adya śrutena anena sundara
pītena iva amṛtena aham antaryātaḥ asmi śītatām
4. O beautiful one, by the glory of your words which I have heard today, it is as if I have drunk nectar, and I have become tranquil within.
तत्समासेन तां तावदात्मोत्पत्तिं वदाशु मे ।
ततः श्रोष्यामि यत्नेन ज्ञानगर्भां गिरं तव ॥ ५ ॥
tatsamāsena tāṃ tāvadātmotpattiṃ vadāśu me ,
tataḥ śroṣyāmi yatnena jñānagarbhāṃ giraṃ tava 5
5. tat samāsena tām tāvat ātmoṭpattim vada āśu me
tataḥ śroṣyāmi yatnena jñānagarbhām giram tava
5. Therefore, first, quickly tell me about the origin of the (ātman) self in brief. Then, I will carefully listen to your words, which are full of wisdom.
तेन पद्मजपुत्रेण मुनिना नारदेन तत् ।
क्व कृतं वीर्यमार्येण कथयाद्य यथास्थितम् ॥ ६ ॥
tena padmajaputreṇa muninā nāradena tat ,
kva kṛtaṃ vīryamāryeṇa kathayādya yathāsthitam 6
6. tena padmajaputreṇa muninā nāradena tat kva
kṛtam vīryam āryeṇa kathaya adya yathāsthitam
6. Where, by that son of Brahmā, the sage Nārada, was that heroic deed performed by the noble one? Tell me today exactly how it transpired.
चूडालोवाच ।
ततो निबध्नता तेन मनोमत्तमतङ्गजम् ।
विवेकविपुलालाने शुद्धया धीवरत्रया ॥ ७ ॥
cūḍālovāca ,
tato nibadhnatā tena manomattamataṅgajam ,
vivekavipulālāne śuddhayā dhīvaratrayā 7
7. cūḍālā uvāca tataḥ nibadhnatā tena manomattamatagajam
vivekavipulālāne śuddhayā dhīvaratrayā
7. Cūḍālā said: Then, by him who was restraining that mind, which is like a mad elephant, with his pure, trapper-like intellect, to the vast tying-post of discrimination (viveka)...
तद्वीर्यं कल्पकालाग्निगलितेन्दुद्रवोपमम् ।
रसानां पारदादीनां दिव्यानामनुरञ्जनम् ॥ ८ ॥
tadvīryaṃ kalpakālāgnigalitendudravopamam ,
rasānāṃ pāradādīnāṃ divyānāmanurañjanam 8
8. tat vīryam kalpakālāgnigalitendudravopamam
rasānām pāradādīnām divyānām anurañjanam
8. tat vīryam kalpakālāgnigalitendudravopamam
divyānām pāradādīnām rasānām anurañjanam
8. Its potency is comparable to the liquid essence of the moon, melted by the cosmic fire (kalpāgni) that consumes all at the end of a cosmic age (kalpa). It acts as an enchanting colorant for divine alchemical substances such as mercury.
मुनिना पार्श्वगे कुम्भे स्फाटिके विलसद्रुचौ ।
अद्भुते विद्रुताकारं चन्द्रे चन्द्र इवार्पितम् ॥ ९ ॥
muninā pārśvage kumbhe sphāṭike vilasadrucau ,
adbhute vidrutākāraṃ candre candra ivārpitam 9
9. muninā pārśvage kumbhe sphāṭike vilasattrucāu
adbhute vidrutākāram candre candra iva arpitam
9. muninā pārśvage adbhute sphāṭike vilasattrucāu
kumbhe vidrutākāram candra candre iva arpitam
9. By the sage, into a marvelous crystal jar, placed at his side and shining with brilliance, was placed a liquid-formed substance, appearing like a moon placed within a moon.
तत्र शैले बृहत्कान्ते स्थूलः पार्श्वेषु चाभितः ।
गम्भीरकुक्षिः सुदृढश्चोपलाहननक्षमः ॥ १० ॥
tatra śaile bṛhatkānte sthūlaḥ pārśveṣu cābhitaḥ ,
gambhīrakukṣiḥ sudṛḍhaścopalāhananakṣamaḥ 10
10. tatra śaile bṛhatkānte sthūlaḥ pārśveṣu ca abhitaḥ
gambhīrakukṣiḥ sudṛḍhaḥ ca upalāhananakṣamaḥ
10. tatra śaile bṛhatkānte pārśveṣu ca abhitaḥ sthūlaḥ
gambhīrakukṣiḥ ca sudṛḍhaḥ upalāhananakṣamaḥ
10. There, within the grand and beautiful mountain, (that jar) was thick on its sides and all around. It had a deep interior, was very sturdy, and capable of pulverizing rocks.
संकल्पितेन क्षीरेण स कुम्भस्तेन पूरितः ।
अमृतापूरभिन्नेन विधिनेवामृतार्णवः ॥ ११ ॥
saṃkalpitena kṣīreṇa sa kumbhastena pūritaḥ ,
amṛtāpūrabhinnena vidhinevāmṛtārṇavaḥ 11
11. saṅkalpitena kṣīreṇa saḥ kumbhaḥ tena pūritaḥ
amṛtāpūrabhinneṇa vidhinā iva amṛtārṇavaḥ
11. tena saṅkalpitena kṣīreṇa saḥ kumbhaḥ pūritaḥ
amṛtāpūrabhinneṇa vidhinā amṛtārṇavaḥ iva
11. That jar was filled by him with milk, brought forth through (his) intention (saṅkalpa). The process was like an ocean of nectar itself, overflowing with its ambrosial flood.
तत्र मासाद्गतो वृद्धिं मुनिमन्दाहुतिक्रमः ।
अमृताब्धौ शुभो गर्भ इन्दोरिन्दुरिवानुजः ॥ १२ ॥
tatra māsādgato vṛddhiṃ munimandāhutikramaḥ ,
amṛtābdhau śubho garbha indorindurivānujaḥ 12
12. tatra māsāt gataḥ vṛddhim munimandāhutikramaḥ
amṛtābdhau śubhaḥ garbhaḥ indoḥ induḥ iva anujaḥ
12. tatra munimandāhutikramaḥ māsāt vṛddhim gataḥ
śubhaḥ garbhaḥ amṛtābdhau indoḥ anujaḥ induḥ iva
12. There, within a month, Krama, the child born from the sage's humble offering, attained growth. He was like an auspicious embryo (garbha) in the ocean of nectar, a moon (indu) as if a younger brother to the moon (indu) itself.
इन्दुं मास इवापूर्णं कालेन सुषुवे घटः ।
गर्भं कमलपत्राक्षं प्रसूनमिव माधवः ॥ १३ ॥
induṃ māsa ivāpūrṇaṃ kālena suṣuve ghaṭaḥ ,
garbhaṃ kamalapatrākṣaṃ prasūnamiva mādhavaḥ 13
13. indum māsaḥ iva āpūrṇam kālena suṣuve ghaṭaḥ
garbham kamalapatrākṣam prasūnam iva mādhavaḥ
13. kālena ghaṭaḥ māsaḥ iva āpūrṇam indum
kamalapatrākṣam garbham suṣuve mādhavaḥ iva prasūnam
13. In due course, the jar gave birth to the child (garbha) whose eyes were like lotus petals, a child as complete as a full moon (indu), just as spring (mādhava) brings forth a flower.
परिपूर्णसमस्ताङ्गः कुम्भाद्गर्भो विनिर्ययौ ।
इन्दुः सूक्ष्मादिवाम्भोधेरपरः क्षयवर्जितः ॥ १४ ॥
paripūrṇasamastāṅgaḥ kumbhādgarbho viniryayau ,
induḥ sūkṣmādivāmbhodheraparaḥ kṣayavarjitaḥ 14
14. paripūrṇasamastāṅgaḥ kumbhāt garbhaḥ viniryayau
induḥ sūkṣmāt iva ambhodheḥ aparaḥ kṣayavarjitaḥ
14. paripūrṇasamastāṅgaḥ garbhaḥ kumbhāt viniryayau
aparaḥ kṣayavarjitaḥ induḥ sūkṣmāt ambhodheḥ iva
14. The child (garbha), with all its limbs perfectly formed, emerged from the jar (kumbha). He was like another moon (indu), one devoid of waning, as if (emerging) from a subtle ocean.
दिनैः कतिपयैरेव वृद्धिमभ्याजगाम सः ।
अप्रमेयाङ्गसौन्दर्यः शुक्लपक्षे शशी यथा ॥ १५ ॥
dinaiḥ katipayaireva vṛddhimabhyājagāma saḥ ,
aprameyāṅgasaundaryaḥ śuklapakṣe śaśī yathā 15
15. dinaiḥ katipayaiḥ eva vṛddhim abhi-ājagāma saḥ
aprameyāṅgasaundaryaḥ śuklapakṣe śaśī yathā
15. saḥ katipayaiḥ dinaiḥ eva vṛddhim abhi-ājagāma
aprameyāṅgasaundaryaḥ yathā śaśī śuklapakṣe
15. Within just a few days, he attained growth, possessing immeasurable bodily beauty, just like the moon (śaśī) during its bright fortnight.
सर्वसंस्कारसंपन्ने स तस्मिन्नारदो मुनिः ।
भाण्डाद्भाण्ड इवाशेषं विद्याधनमयोऽजयत् ॥ १६ ॥
sarvasaṃskārasaṃpanne sa tasminnārado muniḥ ,
bhāṇḍādbhāṇḍa ivāśeṣaṃ vidyādhanamayo'jayat 16
16. sarvasaṃskārasampanne saḥ tasmin nāradaḥ muniḥ
bhāṇḍāt bhāṇḍam iva aśeṣam vidyādhanam ayojayat
16. saḥ muniḥ nāradaḥ sarvasaṃskārasampanne tasmin
aśeṣam vidyādhanam bhāṇḍāt bhāṇḍam iva ayojayat
16. That sage Nārada, seeing the son endowed with all purificatory rites (saṃskāra), imparted the entire treasure of knowledge to him, just as liquid is transferred completely from one vessel into another.
दिनैः कतिपयैरेव विज्ञाताशेषवाङ्मयम् ।
चकारैनं मुनिवरः प्रतिबिम्बमिवात्मनः ॥ १७ ॥
dinaiḥ katipayaireva vijñātāśeṣavāṅmayam ,
cakārainaṃ munivaraḥ pratibimbamivātmanaḥ 17
17. dinaiḥ katipayaiḥ eva vijñātāśeṣavāṅmayam
cakāra enam munivaraḥ pratibimbam iva ātmanaḥ
17. munivaraḥ dinaiḥ katipayaiḥ eva enam
vijñātāśeṣavāṅmayam ātmanaḥ pratibimbam iva cakāra
17. In just a few days, the excellent sage made him (the son), who had mastered all branches of knowledge, like a reflection of himself (ātman).
तेनाराजत पुत्रेण मुनिना मुनिनायकः ।
रत्नाद्रौ प्रतिबिम्बेन संध्योदित इवोडुराट् ॥ १८ ॥
tenārājata putreṇa muninā munināyakaḥ ,
ratnādrau pratibimbena saṃdhyodita ivoḍurāṭ 18
18. tena arājata putreṇa muninā munināyakaḥ
ratnādrau pratibimbena sandhyā-uditaḥ iva uḍurāṭ
18. munināyakaḥ tena putreṇa muninā arājata,
ratnādrau pratibimbena sandhyāuditaḥ uḍurāṭ iva
18. By that son, who was himself a sage, the leader of sages (Nārada) shone, just as the moon, risen at twilight, shines with its reflection on a jewel mountain.
अथैनं पुत्रमादाय ब्रह्मलोकं स नारदः ।
जगामाथ स्वपितरं ब्रह्माणं चाभ्यवादयत् ॥ १९ ॥
athainaṃ putramādāya brahmalokaṃ sa nāradaḥ ,
jagāmātha svapitaraṃ brahmāṇaṃ cābhyavādayat 19
19. atha enam putram ādāya brahmalokam saḥ nāradaḥ
jagāma atha svapitaram brahmāṇam ca abhyavādayat
19. atha saḥ nāradaḥ enam putram ādāya brahmalokam jagāma,
atha ca svapitaram brahmāṇam abhyavādayat
19. Then that Nārada, taking this son, went to the world of Brahmā (brahmaloka) and then greeted his own father, Brahmā.
कृताभिवन्दनं ब्रह्मा पौत्रमादाय तं तदा ।
अभिवादितवेदादिं स्वयमङ्के न्यवेशयत् ॥ २० ॥
kṛtābhivandanaṃ brahmā pautramādāya taṃ tadā ,
abhivāditavedādiṃ svayamaṅke nyaveśayat 20
20. kṛtābhivandanam brahmā pautram ādāya tam tadā
abhivāditavedādim svayam aṅke nyaveśayat
20. tadā brahmā kṛtābhivandanam abhivāditavedādim
tam pautram ādāya svayam aṅke nyaveśayat
20. Then, Brahma, taking that grandson who had offered his salutations and respectfully greeted the Vedas (veda) and the foundational knowledge, himself placed him on his lap.
अथाशीर्वादमात्रेण सर्वज्ञं ज्ञानपारगम् ।
पौत्रं तं कुम्भनामानं चकार कमलोद्भवः ॥ २१ ॥
athāśīrvādamātreṇa sarvajñaṃ jñānapāragam ,
pautraṃ taṃ kumbhanāmānaṃ cakāra kamalodbhavaḥ 21
21. atha āśīrvādamātreṇa sarvajñam jñānapāragam
pautram tam kumbhanāmānam cakāra kamalodbhavaḥ
21. atha kamalodbhavaḥ āśīrvādamātreṇa tam pautram
kumbhanāmānam sarvajñam jñānapāragam cakāra
21. Then, Brahma, the lotus-born one (Kamalodbhava), merely by a blessing, made that grandson, named Kumbha, all-knowing and a master of knowledge.
साधो सोऽहमयं कुम्भः पौत्रोऽहं पद्मजन्मनः ।
पुत्रोऽहं नारदमुनेः कुम्भनामास्मि कुम्भजः ॥ २२ ॥
sādho so'hamayaṃ kumbhaḥ pautro'haṃ padmajanmanaḥ ,
putro'haṃ nāradamuneḥ kumbhanāmāsmi kumbhajaḥ 22
22. sādho saḥ aham ayam kumbhaḥ pautraḥ aham padmajanmanaḥ
putraḥ aham nāradamuneḥ kumbhanāmā asmi kumbhajaḥ
22. sādho,
saḥ aham ayam kumbhaḥ.
aham padmajanmanaḥ pautraḥ.
aham nāradamuneḥ putraḥ.
aham kumbhanāmā asmi,
[and] kumbhajaḥ.
22. O good sir, I am that very Kumbha. I am the grandson of Brahma, the lotus-born one (Padmajanman). I am the son of the sage Nārada (nāradamuni). I am named Kumbha, and I am also known as Kumbhaja.
निवसाम्यब्जजपुरे पित्रा सह यथासुखम् ।
चत्वारः सुहृदो वेदा मम लीलाविलासिनः ॥ २३ ॥
nivasāmyabjajapure pitrā saha yathāsukham ,
catvāraḥ suhṛdo vedā mama līlāvilāsinaḥ 23
23. nivasāmi abjajapure pitrā saha yathāsukham
catvāraḥ suhṛdaḥ vedāḥ mama līlāvilāsinaḥ
23. aham pitrā saha abjajapure yathāsukham nivasāmi.
catvāraḥ vedāḥ mama līlāvilāsinaḥ suhṛdaḥ.
23. I reside pleasantly with my father in the city of Brahma, the lotus-born one (Abjajapura). The four Vedas (veda) are my joyful companions in sport.
मातृष्वसा मे गायत्री मम माता सरस्वती ।
ब्रह्मलोके मम गृहं पौत्रस्तत्रास्मि सुस्थितः ॥ २४ ॥
mātṛṣvasā me gāyatrī mama mātā sarasvatī ,
brahmaloke mama gṛhaṃ pautrastatrāsmi susthitaḥ 24
24. mātṛṣvasā me gāyatrī mama mātā sarasvatī |
brahmaloke mama gṛham pautraḥ tatra asmi susthitaḥ
24. Gayatri is my maternal aunt, and Saraswati is my mother. My home is in the world of Brahma (brahman); there I am comfortably established as a grandson.
यथाकाममशेषेण जगन्ति विहराम्यहम् ।
लीलया परिपूर्णत्वान्न तु कार्येण केनचित् ॥ २५ ॥
yathākāmamaśeṣeṇa jaganti viharāmyaham ,
līlayā paripūrṇatvānna tu kāryeṇa kenacit 25
25. yathākāmam aśeṣeṇa jaganti viharāmi aham |
līlayā paripūrṇatvāt na tu kāryeṇa kenacit
25. I wander through all the worlds entirely as I wish, playfully, because of my perfect fullness, and not for any particular objective (kārya).
धरां पतति मे पादौ पततो न महीतले ।
रजः स्पृशन्ति नाङ्गानि ग्लानिं नायाति मे वपुः ॥ २६ ॥
dharāṃ patati me pādau patato na mahītale ,
rajaḥ spṛśanti nāṅgāni glāniṃ nāyāti me vapuḥ 26
26. dharām patati me pādau patataḥ na mahītale |
rajaḥ spṛśanti na aṅgāni glānim na āyāti me vapuḥ
26. My feet fall towards the earth, yet they do not (actually) fall upon the ground (mahītala). Dust does not touch my limbs, and weariness does not come to my body (vapuḥ).
अद्याकाशपथा गच्छन्दृष्टवांस्त्वामहं पुरः ।
इह तेनागतोऽस्म्यङ्ग सर्वं कथितवानिति ॥ २७ ॥
adyākāśapathā gacchandṛṣṭavāṃstvāmahaṃ puraḥ ,
iha tenāgato'smyaṅga sarvaṃ kathitavāniti 27
27. adya ākāśapathā gacchan dṛṣṭavān tvām aham puraḥ
| iha tena āgataḥ asmi aṅga sarvam kathitavān iti
27. Today, while going by the sky-path, I saw you earlier. Therefore, I have come here, O dear one (aṅga), and thus I have told you everything.
एषोऽहमित्यखिलमेव यथानुभूतं ते वर्णितं ननु मया वनवासतज्ज्ञ ।
सन्तो हि संकथनमार्यजनोत्तमेषु निर्मान्त्यलं सुभगसंव्यवहारदक्षाः ॥ २८ ॥
eṣo'hamityakhilameva yathānubhūtaṃ te varṇitaṃ nanu mayā vanavāsatajjña ,
santo hi saṃkathanamāryajanottameṣu nirmāntyalaṃ subhagasaṃvyavahāradakṣāḥ 28
28. eṣaḥ aham iti akhilam eva yathānubhūtam
te varṇitam nanu mayā vanavāsatatjña
santaḥ hi saṃkathanam āryajanottameṣu
nirmānti alam subhagasaṃvyavahāradakṣāḥ
28. vanavāsatatjña mayā te yathānubhūtam
akhilam eva eṣaḥ aham iti nanu varṇitam
hi subhagasaṃvyavahāradakṣāḥ santaḥ
āryajanottameṣu saṃkathanam alam nirmānti
28. “This is what I am” - thus, all that was experienced by you, O knower of forest dwelling, has indeed been described by me. For truly, good persons, skillful in delightful conversation, greatly fashion discussions among the noblest of people.
श्रीवाल्मीकिरुवाच ।
इत्युक्तवत्यथ मुनौ दिवसो जगाम सायंतनाय विधयेऽस्तमिनो जगाम ।
स्नातुं सभा कृतनमस्करणा जगाम श्यामाक्षये रविकरैश्च सहाजगाम ॥ २९ ॥
śrīvālmīkiruvāca ,
ityuktavatyatha munau divaso jagāma sāyaṃtanāya vidhaye'stamino jagāma ,
snātuṃ sabhā kṛtanamaskaraṇā jagāma śyāmākṣaye ravikaraiśca sahājagāma 29
29. śrīvālmīkiḥ uvāca iti uktavati atha munau
divasaḥ jagāma sāṃyantanāya vidhaye
astaminaḥ jagāma snātum sabhā kṛtanaskarṇā
jagāma śyāmākṣaye ravikaraiḥ ca saha ājagāma
29. śrīvālmīkiḥ uvāca atha munau iti uktavati
divasaḥ jagāma astaminaḥ sāṃyantanāya
vidhaye jagāma kṛtanaskarṇā sabhā snātum
jagāma ca śyāmākṣaye ravikaraiḥ saha ājagāma
29. Śrī Vālmīki said: Thus, when the sage had spoken, the day passed, and the setting sun departed for the evening rites. The assembly, having offered salutations, went to bathe; and at the waning of night, (the sun) arrived along with its rays.