Skip to content
אתר זה לא תומך בגרסאות ישנות של אינטרנט אקספלורר
מומלץ להשתמש בדפדפן גוגל כרום או פיירפוקס מוזילה
(או באינטרנט אקספלורר / edge עדכני)
Enjoy Learning Sanskrit tips, tools, resources and more...

योगवासिष्ठः       yogavāsiṣṭhaḥ - book-7, chapter-130

Use the following checkboxes to set the display options for this chapter (You can also control the display of each verse separately):
what would you like to see in each verse:
श्रीवाल्मीकिरुवाच ।
अथ राम उवाचास्य मुने केन विपश्चितः ।
स्यादुपायेन दुःखान्तः प्राक्तनात्मोदयादिति ॥ १ ॥
śrīvālmīkiruvāca ,
atha rāma uvācāsya mune kena vipaścitaḥ ,
syādupāyena duḥkhāntaḥ prāktanātmodayāditi 1
1. śrīvālmīkiḥ uvāca atha rāmaḥ uvāca asya mune kena
vipaścitaḥ syāt upāyena duḥkhāntaḥ prāktanātmodayāt iti
1. śrīvālmīkiḥ uvāca atha rāmaḥ asya mune uvāca "kena
upāyena vipaścitaḥ duḥkhāntaḥ prāktanātmodayāt syāt?" iti
1. Śrī Vālmīki said: Then Rāma asked this sage, "By what means can the suffering of a wise person end, when it arises from the manifestation of a past individual self (ātman)?"
श्रीवसिष्ठ उवाच ।
येनैवाभ्युदिता यस्य तस्य तेन विना गतिः ।
न शोभते न सुखदा न हिताय न सत्फला ॥ २ ॥
śrīvasiṣṭha uvāca ,
yenaivābhyuditā yasya tasya tena vinā gatiḥ ,
na śobhate na sukhadā na hitāya na satphalā 2
2. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca yena eva abhyuditā yasya tasya tena
vinā gatiḥ na śobhate na sukhadā na hitāya na satphalā
2. śrīvasiṣṭhaḥ uvāca.
yena eva abhyuditā yasya tasya tena vinā gatiḥ na śobhate na sukhadā na hitāya na satphalā
2. Śrī Vasiṣṭha said: That which has originated from something and pertains to someone - without that very origin, its existence (gati) is neither beautiful, nor brings happiness, nor is it beneficial, nor truly fruitful.
विपश्चितोऽग्निः शरणं तत्प्रवेशादयं मृगः ।
पूर्वरूपमवाप्नोति निर्मलं कनकं यथा ॥ ३ ॥
vipaścito'gniḥ śaraṇaṃ tatpraveśādayaṃ mṛgaḥ ,
pūrvarūpamavāpnoti nirmalaṃ kanakaṃ yathā 3
3. vipaścitaḥ agniḥ śaraṇam tat-praveśāt ayam
mṛgaḥ pūrvarūpam avāpnoti nirmalam kanakam yathā
3. vipaścitaḥ agniḥ śaraṇam.
ayam mṛgaḥ tat-praveśāt nirmalam kanakam yathā pūrvarūpam avāpnoti
3. For the wise, fire (agni) is a refuge. By entering into it (fire), this deer regains its original form, just as gold (kanaka) becomes pure.
करोम्येतदहं सर्वं दृश्यतां दर्शयामि वः ।
अग्निप्रवेशं हरिणः करोत्येषोऽधुना पुरः ॥ ४ ॥
karomyetadahaṃ sarvaṃ dṛśyatāṃ darśayāmi vaḥ ,
agnipraveśaṃ hariṇaḥ karotyeṣo'dhunā puraḥ 4
4. karomi etat aham sarvam dṛśyatām darśayāmi vaḥ
agnipraveśam hariṇaḥ karoti eṣaḥ adhunā puraḥ
4. aham etat sarvam karomi.
dṛśyatām.
vaḥ darśayāmi.
eṣaḥ hariṇaḥ adhunā puraḥ agnipraveśam karoti.
4. I shall now perform all of this; let it be seen. I will show it to you. This deer is now entering the fire right before us.
श्रीवाल्मीकिरुवाच ।
इत्युक्त्वा स मुनिस्तत्र वसिष्ठः श्रेष्ठचेष्टितः ।
उपस्पृश्य यथान्यायं स्वकमण्डलुवारिणा ॥ ५ ॥
śrīvālmīkiruvāca ,
ityuktvā sa munistatra vasiṣṭhaḥ śreṣṭhaceṣṭitaḥ ,
upaspṛśya yathānyāyaṃ svakamaṇḍaluvāriṇā 5
5. śrīvālmīkiḥ uvāca iti uktvā sa muniḥ tatra vasiṣṭhaḥ
śreṣṭhaceṣṭitaḥ upaspṛśya yathānyāyam svakamaṇḍaluvāriṇā
5. śrīvālmīkiḥ uvāca.
iti uktvā sa śreṣṭhaceṣṭitaḥ vasiṣṭhaḥ muniḥ tatra yathānyāyam svakamaṇḍaluvāriṇā upaspṛśya
5. Śrī Vālmīki said: Having spoken thus, that sage Vasiṣṭha, whose actions were excellent, then, in accordance with ritual norms, touched water from his own water-pot.
दध्यावनिन्धनं वह्निं ज्वालापुञ्जमयात्मकम् ।
तद्ध्यानेन सभामध्याज्ज्वालाजालं समुद्ययौ ॥ ६ ॥
dadhyāvanindhanaṃ vahniṃ jvālāpuñjamayātmakam ,
taddhyānena sabhāmadhyājjvālājālaṃ samudyayau 6
6. dadhyau anindhanam vahnim jvālāpuñjamayātmakam
taddhyānena sabhāmadhyāt jvālājālam samudyyayau
6. dadhyau anindhanam vahnim jvālāpuñjamayātmakam
taddhyānena sabhāmadhyāt jvālājālam samudyyayau
6. He contemplated a fire (vahni) that was without fuel and intrinsically composed of a mass of flames. Through that meditation (dhyāna), a network of flames emerged from the middle of the assembly hall.
अङ्गाररहिताकारमिन्धनेन विवर्जितम् ।
स्वच्छं धमधमायन्तमधूममपकज्जलम् ॥ ७ ॥
aṅgārarahitākāramindhanena vivarjitam ,
svacchaṃ dhamadhamāyantamadhūmamapakajjalam 7
7. aṅgārarahitākāram indhanena vivarjitam
svaccham dhamadhamāyantam adhūmam apakajjalam
7. aṅgārarahitākāram indhanena vivarjitam
svaccham dhamadhamāyantam adhūmam apakajjalam
7. It had a form devoid of embers, was free from fuel, pure, intensely blazing, smokeless, and without soot.
मुग्धमुग्धकचत्कान्ति हेममन्दिरसुन्दरम् ।
उत्फुल्लकिंशुकाकारं संध्याम्बुदवदुत्थितम् ॥ ८ ॥
mugdhamugdhakacatkānti hemamandirasundaram ,
utphullakiṃśukākāraṃ saṃdhyāmbudavadutthitam 8
8. mugdhamugdhakacatkāntim hemamandirasundaram
utphullakiṃśukākāram sandhyāmbudavat utthitam
8. mugdhamugdhakacatkāntim hemamandirasundaram
utphullakiṃśukākāram sandhyāmbudavat utthitam
8. It possessed a very charming, shimmering brilliance, was beautiful like a golden temple, resembled a blossoming Kimśuka (palāśa) flower, and had risen like a twilight cloud.
दूरापसृतसभ्यं तज्ज्वालाजालं विलोकयन् ।
मृगः प्राग्भक्तिभावेन प्रोल्ललास विलोकितैः ॥ ९ ॥
dūrāpasṛtasabhyaṃ tajjvālājālaṃ vilokayan ,
mṛgaḥ prāgbhaktibhāvena prollalāsa vilokitaiḥ 9
9. dūrāpasṛtasabhyam tat jvālājālam vilokayan
mṛgaḥ prāgbhaktibhāvena prolalāsa vilokitaiḥ
9. mṛgaḥ dūrāpasṛtasabhyam tat jvālājālam
vilokayan prāgbhaktibhāvena vilokitaiḥ prolalāsa
9. Seeing that network of flames (jvālājāla), from which the assembly members had withdrawn far away, the deer rejoiced greatly, filled with a pre-existing attitude of devotion (bhakti), manifesting through its glances.
तं समालोकयन्वह्निं विविक्षुः क्षीणदुष्कृतः ।
पश्चादुपससाराशु दूरं सिंह इवोत्पतन् ॥ १० ॥
taṃ samālokayanvahniṃ vivikṣuḥ kṣīṇaduṣkṛtaḥ ,
paścādupasasārāśu dūraṃ siṃha ivotpatan 10
10. tam samālokayan vahniṃ vivikṣuḥ kṣīṇaduṣkṛtaḥ
paścāt upasasāra āśu dūraṃ siṃhaḥ iva utpatan
10. kṣīṇaduṣkṛtaḥ tam vahniṃ samālokayan vivikṣuḥ
paścāt āśu dūraṃ siṃhaḥ iva utpatan upasasāra
10. Observing that fire, and desirous of entering it, the deer whose past misdeeds (karma) had been eradicated quickly approached from a distance, leaping like a lion.
एतस्मिन्नन्तरे ध्याने विचार्य मुनिपुङ्गवः ।
मृगं विलोकितैः क्षीणपापं कुर्वन्नुवाच ह ॥ ११ ॥
etasminnantare dhyāne vicārya munipuṅgavaḥ ,
mṛgaṃ vilokitaiḥ kṣīṇapāpaṃ kurvannuvāca ha 11
11. etasmin antare dhyāne vicārya munipuṅgavaḥ
mṛgaṃ vilokitaiḥ kṣīṇapāpaṃ kurvan uvāca ha
11. etasmin antare munipuṅgavaḥ dhyāne vicārya,
vilokitaiḥ mṛgaṃ kṣīṇapāpaṃ kurvan,
ha uvāca
11. Meanwhile, after deep contemplation (dhyāna), the foremost of sages (munipuṅgava), having cleansed the deer of its sins merely by his gaze, then spoke.
संस्मृत्य प्राक्तनीं भक्तिं भगवन्हव्यवाहन ।
कुरु कारुण्यतः कान्तं मृगमेनं विपश्चितम् ॥ १२ ॥
saṃsmṛtya prāktanīṃ bhaktiṃ bhagavanhavyavāhana ,
kuru kāruṇyataḥ kāntaṃ mṛgamenaṃ vipaścitam 12
12. saṃsmṛtya prāktanīṃ bhaktiṃ bhagavan havyavāhana
kuru kāruṇyataḥ kāntaṃ mṛgaṃ enam vipaścitam
12. bhagavan havyavāhana! prāktanīṃ bhaktiṃ saṃsmṛtya,
kāruṇyataḥ enam mṛgaṃ kāntaṃ vipaścitam kuru
12. O Lord (bhagavan), O bearer of oblations (havyavāhana), remembering his former devotion (bhakti), out of compassion, please make this deer beloved and wise.
वदत्येवं मुनौ दूराद्धावित्वा नृपसंसदि ।
मृगोऽग्निं वेगनिर्मुक्तः शरो लक्ष्यमिवाविशत् ॥ १३ ॥
vadatyevaṃ munau dūrāddhāvitvā nṛpasaṃsadi ,
mṛgo'gniṃ veganirmuktaḥ śaro lakṣyamivāviśat 13
13. vadati evam munau dūrāt dhāvitvā nṛpasaṃsadi
mṛgaḥ agniṃ veganirmuktaḥ śaraḥ lakṣyam iva āviśat
13. munau evam vadati (sati),
nṛpasaṃsadi dūrāt dhāvitvā,
veganirmuktaḥ mṛgaḥ agniṃ lakṣyam iva śaraḥ āviśat
13. While the sage was speaking thus in the royal assembly, the deer, having rushed from afar, entered the fire, swiftly like an arrow released towards its target.
ज्वालाजालं प्रविष्टोऽसावादर्श इव बिम्बितः ।
संध्याभ्र इव विश्रान्तो दृष्टः स्पष्टशरीरकः ॥ १४ ॥
jvālājālaṃ praviṣṭo'sāvādarśa iva bimbitaḥ ,
saṃdhyābhra iva viśrānto dṛṣṭaḥ spaṣṭaśarīrakaḥ 14
14. jvālājālam praviṣṭaḥ asau ādarśaḥ iva bimbitah
sandhyābhraḥ iva viśrāntaḥ dṛṣṭaḥ spaṣṭaśarīrakaḥ
14. asau jvālājālam praviṣṭaḥ ādarśaḥ iva bimbitah
sandhyābhraḥ iva viśrāntaḥ spaṣṭaśarīrakaḥ dṛṣṭaḥ
14. He, having entered the mass of flames, was reflected as if in a mirror. He was seen with a distinct body, appearing as if settled within a twilight cloud.
स पश्यत्स्वेव सभ्येषु मृगोऽथ नरतामगात् ।
ज्वालोदरे नभस्यभ्रलवो रूपान्तरं यथा ॥ १५ ॥
sa paśyatsveva sabhyeṣu mṛgo'tha naratāmagāt ,
jvālodare nabhasyabhralavo rūpāntaraṃ yathā 15
15. sa paśyatsu eva sabhyeṣu mṛgaḥ atha naratām agāt
jvālōdare nabhasi abhra lavaḥ rūpāntaram yathā
15. sabhyeṣu paśyatsu eva saḥ mṛgaḥ atha naratām agāt
yathā nabhasi abhra lavaḥ jvālōdare rūpāntaram agāt
15. As the assembly members (sabhya) watched, that deer then transformed into a human, much like a fragment of cloud in the sky changes its form within the heart of a flame.
अदृश्यताथ ज्वालायामन्तःकनककान्तिमान् ।
पुरुषः पावनाकारः कान्तावयवसुन्दरः ॥ १६ ॥
adṛśyatātha jvālāyāmantaḥkanakakāntimān ,
puruṣaḥ pāvanākāraḥ kāntāvayavasundaraḥ 16
16. adṛśyata atha jvālāyām antaḥkanakakāntimān
puruṣaḥ pāvanākāraḥ kāntāvayavasundaraḥ
16. atha puruṣaḥ adṛśyata jvālāyām antaḥkanakakāntimān
pāvanākāraḥ kāntāvayavasundaraḥ
16. Then, within the flame, a person (puruṣa) appeared, gleaming with the luster of gold, having a purifying form, and beautiful with lovely limbs.
अर्कबिम्ब इवादित्यश्चन्द्रबिम्ब इवोडुपः ।
महाम्भसीव वरुणः संध्याभ्र इव वा शशी ॥ १७ ॥
arkabimba ivādityaścandrabimba ivoḍupaḥ ,
mahāmbhasīva varuṇaḥ saṃdhyābhra iva vā śaśī 17
17. arkabimbaḥ iva ādityaḥ candrabimbaḥ iva uḍupaḥ
mahāmbhasi iva varuṇaḥ sandhyābhraḥ iva vā śaśī
17. ādityaḥ arkabimbaḥ iva uḍupaḥ candrabimbaḥ iva
varuṇaḥ mahāmbhasi iva vā śaśī sandhyābhraḥ iva
17. He (appeared) like the sun-god (Āditya) in the solar disc, or like the moon (uḍupa) in the lunar disc; or like Varuṇa in the great waters, or even like the moon (śaśī) in a twilight cloud.
चक्षुःकनीनिकाकोशे मुकुरे सलिले मणौ ।
प्रतिबिम्ब इवार्काभो भक्तिनाधारपावकः ॥ १८ ॥
cakṣuḥkanīnikākośe mukure salile maṇau ,
pratibimba ivārkābho bhaktinādhārapāvakaḥ 18
18. cakṣuḥ-kanīnikā-kośe mukure salile maṇau
pratibimbaḥ iva arkābhaḥ bhaktiḥ anādhāra-pāvakaḥ
18. cakṣuḥ-kanīnikā-kośe mukure salile maṇau
pratibimbaḥ iva arkābhaḥ bhaktiḥ anādhāra-pāvakaḥ
18. Just as a reflection, brilliant like the sun, appears without a base in the pupil of the eye, in a mirror, in water, or in a jewel, so too is devotion (bhakti) a fire without a base.
अनन्तरं सभामध्याद्वातैर्दीप इवाहतः ।
ज्वालाजालं ययौ क्वापि संध्याम्बुद इवाम्बरात् ॥ १९ ॥
anantaraṃ sabhāmadhyādvātairdīpa ivāhataḥ ,
jvālājālaṃ yayau kvāpi saṃdhyāmbuda ivāmbarāt 19
19. anantaram sabhā-madhyāt vātaiḥ dīpaḥ iva āhataḥ
jvālā-jālam yayau kva api sandhyā-ambudaḥ iva ambarāt
19. anantaram jvālā-jālam sabhā-madhyāt vātaiḥ dīpaḥ
iva āhataḥ kva api yayau sandhyā-ambudaḥ ambarāt iva
19. Afterwards, like a lamp buffeted by winds, a mass of flames departed from the midst of the assembly and went somewhere, just as an evening cloud vanishes from the sky.
कुटीकुड्येषु भग्नेषु प्रतिबिम्ब इवामरः ।
अतिष्ठत्पुरुषस्तत्र पटान्नट इवोद्गतः ॥ २० ॥
kuṭīkuḍyeṣu bhagneṣu pratibimba ivāmaraḥ ,
atiṣṭhatpuruṣastatra paṭānnaṭa ivodgataḥ 20
20. kuṭī-kuḍyeṣu bhagneṣu pratibimbaḥ iva amaraḥ
atiṣṭhat puruṣaḥ tatra paṭāt naṭaḥ iva udgataḥ
20. tatra kuṭī-kuḍyeṣu bhagneṣu puruṣaḥ pratibimbaḥ
iva amaraḥ paṭāt naṭaḥ iva udgataḥ atiṣṭhat
20. There, amidst the shattered walls of the hut, a person (puruṣa) stood, immortal (amara) like a reflection, having emerged like an actor from behind a curtain.
अक्षमालाधरः शान्तो हेमयज्ञोपवीतवान् ।
अग्निशौचाम्बरच्छन्नः सद्यश्चन्द्र इवोदितः ॥ २१ ॥
akṣamālādharaḥ śānto hemayajñopavītavān ,
agniśaucāmbaracchannaḥ sadyaścandra ivoditaḥ 21
21. akṣa-mālā-dharaḥ śāntaḥ hema-yajñopavītavān
agni-śauca-ambara-cchannaḥ sadyaḥ candraḥ iva uditaḥ
21. akṣa-mālā-dharaḥ śāntaḥ hema-yajñopavītavān
agni-śauca-ambara-cchannaḥ sadyaḥ candraḥ iva uditaḥ
21. He wore a rosary, was peaceful, adorned with a golden sacred thread (yajñopavīta), and covered in fire-purified garments, resembling the freshly risen moon.
अहो भा इति सभ्योक्त्या तस्य वेषस्य भासनात् ।
भास्वानिव विशालाभो भास इत्येष शब्दितः ॥ २२ ॥
aho bhā iti sabhyoktyā tasya veṣasya bhāsanāt ,
bhāsvāniva viśālābho bhāsa ityeṣa śabditaḥ 22
22. aho bhā iti sabhyā uktyā tasya veṣasya bhāsanāt
bhāsvān iva viśālābhaḥ bhāsaḥ iti eṣa śabditaḥ
22. sabhya uktyā tasya veṣasya bhāsanāt "aho bhā" iti,
bhāsvān iva viśālābhaḥ eṣaḥ iti bhāsaḥ śabditaḥ
22. "Oh, what brilliance!" - because of this exclamation from the assembly and the radiant glow of his attire, he, whose splendor was as vast as the sun's, became known as "Bhāsa."
असौ मूर्त इवाभासो भासनाम्ना भविष्यति ।
सभास्थैः कैश्चिदित्युक्तं तेन भासः स उच्यते ॥ २३ ॥
asau mūrta ivābhāso bhāsanāmnā bhaviṣyati ,
sabhāsthaiḥ kaiścidityuktaṃ tena bhāsaḥ sa ucyate 23
23. asau mūrtaḥ iva ābhāsaḥ bhāsa nāmnā bhaviṣyati
sabhāsthaiḥ kaiścid iti uktam tena bhāsaḥ saḥ ucyate
23. asau mūrtaḥ iva ābhāsaḥ bhāsa nāmnā bhaviṣyati,
iti sabhāsthaiḥ kaiścid uktam; tena saḥ bhāsaḥ ucyate
23. "This one, like an embodied manifestation, will be known by the name Bhāsa." - some individuals present in the assembly declared this. Therefore, he is referred to as Bhāsa.
अथोपविश्य तत्रैव स भासो ध्यानसंस्थितः ।
आत्मोदन्तमशेषेण सस्मार प्राक्तनं तनौ ॥ २४ ॥
athopaviśya tatraiva sa bhāso dhyānasaṃsthitaḥ ,
ātmodantamaśeṣeṇa sasmāra prāktanaṃ tanau 24
24. atha upaviśya tatra eva saḥ bhāsaḥ dhyānasaṃsthitaḥ
ātma udantam aśeṣeṇa sasmāra prāktanam tanau
24. atha saḥ bhāsaḥ tatra eva upaviśya dhyānasaṃsthitaḥ
tanau prāktanam ātma udantam aśeṣeṇa sasmāra
24. Then, having settled down right there, Bhāsa, absorbed in meditation (dhyāna), recalled his entire past history related to his physical form.
सभालोके गतस्पन्दे स्मयेनात्मनि तिष्ठति ।
भासो मुहूर्तमात्रेण दृष्ट्वा स्वोदन्तमक्षतम् ॥ २५ ॥
sabhāloke gataspande smayenātmani tiṣṭhati ,
bhāso muhūrtamātreṇa dṛṣṭvā svodantamakṣatam 25
25. sabhā āloke gataspande smayena ātmani tiṣṭhati
bhāsaḥ muhūrtamātreṇa dṛṣṭvā sva udantam akṣatam
25. sabhā āloke gataspande ātmani smayena tiṣṭhati,
bhāsaḥ muhūrtamātreṇa sva akṣatam udantam dṛṣṭvā
25. With the assembly's gaze motionless, Bhāsa, remaining inwardly with a smile, perceived his own complete and unimpaired past account in just a moment.
आययौ पूर्वजन्मभ्यो ध्यानालोकाद्व्यबुध्यत ।
सभामालोकयामास समुत्थाय यथाक्रमम् ॥ २६ ॥
āyayau pūrvajanmabhyo dhyānālokādvyabudhyata ,
sabhāmālokayāmāsa samutthāya yathākramam 26
26. āyayau pūrvajanmabhyaḥ dhyānālokāt vyabudhyata
sabhām ālokayāmāsa samutthāya yathākramam
26. pūrvajanmabhyaḥ āyayau dhyānālokāt vyabudhyata
samutthāya sabhām ālokayāmāsa yathākramam
26. Knowledge of his previous births came to him, and he awakened through the illumination of meditation (dhyāna). Having stood up, he then observed the assembly in due order.
स चागत्य वसिष्ठाय प्रणाममकरोन्मुदा ।
ज्ञानार्कप्राणद ब्रह्मन्नमस्तेऽस्त्वित्युदाहरत् ॥ २७ ॥
sa cāgatya vasiṣṭhāya praṇāmamakaronmudā ,
jñānārkaprāṇada brahmannamaste'stvityudāharat 27
27. saḥ ca āgatya vasiṣṭhāya praṇāmam akarot mudā
jñānārkaprāṇada brahman namaste astu iti udāharat
27. saḥ ca āgatya mudā vasiṣṭhāya praṇāmam akarot
iti udāharat jñānārkaprāṇada brahman namaste astu
27. And he, having approached, joyfully offered a salutation to Vasiṣṭha. He then declared, "O Brāhmaṇa, giver of life like the sun of knowledge, salutations to you!"
तमुवाच वसिष्ठोऽपि हस्तेन शिरसि स्पृशन् ।
अद्य ते सुचिराद्राजन्नविद्यायाः क्षयोऽस्त्विति ॥ २८ ॥
tamuvāca vasiṣṭho'pi hastena śirasi spṛśan ,
adya te sucirādrājannavidyāyāḥ kṣayo'stviti 28
28. tam uvāca vasiṣṭhaḥ api hastena śirasi spṛśan
adya te sucirāt rājan avidyāyāḥ kṣayaḥ astu iti
28. vasiṣṭhaḥ api hastena śirasi spṛśan tam uvāca
rājan adya sucirāt te avidyāyāḥ kṣayaḥ astu iti
28. Vasiṣṭha also, touching him on the head with his hand, said to him, "O king, today, after a long time, may there be the destruction of your ignorance (avidyā)."
रामं जयेति जल्पन्तं नतं दशरथोऽथ तम् ।
आसनात्किंचिदुत्तिष्ठन्समुवाच हसन्निव ॥ २९ ॥
rāmaṃ jayeti jalpantaṃ nataṃ daśaratho'tha tam ,
āsanātkiṃciduttiṣṭhansamuvāca hasanniva 29
29. rāmam jaya iti jalpantam natam daśarathaḥ atha
tam āsanāt kiñcit uttiṣṭhan samuvāca hasan iva
29. atha daśarathaḥ āsanāt kiñcit uttiṣṭhan hasan
iva tam natam rāmam jaya iti jalpantam samuvāca
29. Then Daśaratha, rising slightly from his seat, spoke to him (Rāma), who was bowed down and murmuring 'Victory to Rāma!', as if smiling.
दशरथ उवाच ।
स्वागतं तेऽस्तु भो राजन्निदमासनमास्यताम् ।
अनेकभवसंभारभ्रान्त विश्रम्यतामिह ॥ ३० ॥
daśaratha uvāca ,
svāgataṃ te'stu bho rājannidamāsanamāsyatām ,
anekabhavasaṃbhārabhrānta viśramyatāmiha 30
30. daśaratha uvāca svāgatam te astu bho rājan idam āsanam
āsyatām anekabhavasaṃbhārabhānta viśramyatām iha
30. daśaratha uvāca bho rājan te svāgatam astu idam āsanam
āsyatām anekabhavasaṃbhārabhānta iha viśramyatām
30. Daśaratha spoke: 'Welcome, O King! Please take this seat. You who have wandered, burdened by many cycles of existence (saṃsāra), please rest here.'
श्रीवाल्मीकिरुवाच ।
वदत्येवं दशरथे विपश्चिद्भासनामभृत् ।
विवेश विष्टरे विश्वामित्रादीन्प्रणमन्मुनीन् ॥ ३१ ॥
śrīvālmīkiruvāca ,
vadatyevaṃ daśarathe vipaścidbhāsanāmabhṛt ,
viveśa viṣṭare viśvāmitrādīnpraṇamanmunīn 31
31. śrīvālmīkiḥ uvāca vadati evam daśarathe vipaścit bhāsanām
abhṛt viveśa viṣṭare viśvāmitra ādīn praṇaman munīn
31. śrīvālmīkiḥ uvāca daśarathe evam vadati bhāsanām abhṛt
vipaścit viśvāmitra ādīn munīn praṇaman viṣṭare viveśa
31. Śrī Vālmīki spoke: 'As Daśaratha was speaking thus, the wise one (vipaścit), bearing his splendor, bowing to Viśvāmitra and other sages, took his seat.'
दशरथ उवाच ।
अहो बत चिरं कालमालानेनेव दन्तिना ।
वन्येनाविद्यया दुःखमनुभूतं विपश्चिता ॥ ३२ ॥
daśaratha uvāca ,
aho bata ciraṃ kālamālāneneva dantinā ,
vanyenāvidyayā duḥkhamanubhūtaṃ vipaścitā 32
32. daśaratha uvāca aho bata ciram kālam ālāṇena iva
dantinā vanyena avidyayā duḥkham anubhūtam vipaścitā
32. daśaratha uvāca aho bata vanyena avidyayā ālāṇena
dantinā iva duḥkham ciram kālam vipaścitā anubhūtam
32. Daśaratha spoke: 'Alas! For a long time, this wise one (vipaścit) has experienced suffering (duḥkha) due to primal ignorance (avidyā), just like a wild elephant (dantin) bound to a post.'
असम्यग्बोधदुर्दृष्टेरहो नु विषमा गतिः ।
व्योम्न्येव दर्शयत्येषा सर्गाडम्बरसंभ्रमम् ॥ ३३ ॥
asamyagbodhadurdṛṣṭeraho nu viṣamā gatiḥ ,
vyomnyeva darśayatyeṣā sargāḍambarasaṃbhramam 33
33. asamyak bodha durdṛṣṭeḥ aho nu viṣamā gatiḥ
vyomni iva darśayati eṣā sargāḍambarasaṃbhramam
33. aho nu asamyak bodha durdṛṣṭeḥ viṣamā gatiḥ
eṣā vyomni iva sargāḍambarasaṃbhramam darśayati
33. Oh, indeed, what a difficult path or state (gati) is there for one whose vision is distorted by imperfect understanding! This (ignorance) reveals the bewildering illusion of the grand display of creation (sarga), as if it were manifested in the sky.
कियन्त्याश्चर्यमेतानि जगन्ति विततात्मनि ।
संततानि चिरं तानि विभ्रान्तानि विपश्चिता ॥ ३४ ॥
kiyantyāścaryametāni jaganti vitatātmani ,
saṃtatāni ciraṃ tāni vibhrāntāni vipaścitā 34
34. kīyantyāścaryam etāni jaganti vitatātmani |
saṃtatāni ciraṃ tāni vibhrāntāni vipaścitā ||
34. kīyantyāścaryam etāni jaganti vitatātmani
saṃtatāni tāni ciraṃ vipaścitā vibhrāntāni
34. How astonishing are these worlds, spread out within the all-pervading Self (ātman)! For a long time, these very worlds have been a source of bewilderment even for the wise.
व्योमात्मनोऽपि महिमायमहो नु कीदृगस्य स्वभावविभवस्य चिदात्मवृत्तेः ।
यः शून्य एव परमात्मघनेऽम्बरेऽन्तरेवंविधानि विविधानि जगन्ति भान्ति ॥ ३५ ॥
vyomātmano'pi mahimāyamaho nu kīdṛgasya svabhāvavibhavasya cidātmavṛtteḥ ,
yaḥ śūnya eva paramātmaghane'mbare'ntarevaṃvidhāni vividhāni jaganti bhānti 35
35. vyomātmanaḥ api mahimā ayam aho nu kīdṛk
asya svabhāvavibhavasya cidātmavṛtteḥ |
yaḥ śūnyaḥ eva paramātmaghane ambare antare
evaṃvidhāni vividhāni jaganti bhānti ||
35. aho nu! vyomātmanaḥ api asya cidātmavṛtteḥ svabhāvavibhavasya ayam mahimā kīdṛk? yaḥ paramātmaghane ambare antare eva śūnyaḥ,
[tatra] evaṃvidhāni vividhāni jaganti bhānti
35. Oh, what indeed is the nature of this greatness, this inherent splendor (svabhāvavibhava) of the conscious Self's (ātman) activity (cidātma-vṛtti), which is like the sky (vyomātman)? For it is within this supreme Self (paramātman), which is itself utterly void (śūnya eva) and dense (ghane ambare) like space, that such various worlds appear to shine.